Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Plašas diskusijas izraisīja Krista Sirsniņa sociālā vietnē "Facebook" rakstītais, ka viņa atteikta iespēja strādāt bērnudārzā par aukli, jo vīrieši jau nevar "bērniem mazgāt dupšus".

Kāpēc vīrieši pat ar pedagoģisko izglītību reti turpina darba gaitas pirmsskolas izglītības iestādēs, vai Latvijā sabiedrības vairākums ir gatavs atbalstīt, lai bērnudārzos strādātu vīrieši un kādi būtu ieguvumi, ja bērnudārzos vīrieši būtu ne tikai mūzikas vai sporta skolotāji, bet arī audzinātāji un pedagoga palīgi?

"Daļa sabiedrības joprojām domā kategorijās, ka sievietes ir vairāk piemērotas darbam, kur ir aprūpe, izglītība. Vīrietim atkal ir citas jomas. Interesanti, ka tas tiek saistīts gan ar privāto, gan publisko sfēru. Daļa sabiedrības saredz, ka sievietes ir atbildīgas par bērnu audzināšanu un izglītošanu ne tikai mājās, bet arī publiskajā telpā. Tas izriet no bioloģiskiem apsvērumiem," raidījumā Ģimenes studija analizē Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece Diāna Kiščenko.

"Bet ir skaidrs, ka ne sieviete, ne vīrietis nepiedzimst ar zināšanām un prasmēm, kā turēt zīdaiņa galvu, kā apmazgāt dzimumorgānus meitenei, kā zobus tīrīt. Tas ir kaut kas, ko mēs visi mācāmies, gan sievietes, gan vīrieši. Tāpēc dažkārt ir grūti saprast, kāpēc vīrietis nevarētu veikt šādus darbus. Tur ir daudz dažādu aizspriedumu, un dažkārt tie netieši var būt bāzēti paša cilvēka pieredzē," turpina Diāna Kiščenko.

Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza “Creakids” vadītāja Daina Kājiņa atklāj, ka viņas vadītājā iestādē ir strādājis vīrietis kā pirmsskolas skolotāja palīgs, bet vecākajā grupā. Viņa atzīst, ka pieredze bija pozitīva, lai arī sākotnēji bijuši vecāku jautājumi par drošību. Tas vairāk piesaistīja vecāku uzmanību. Bija ieguvēji gan bērni, gan viss pārējais kolektīvs.

Kājiņa vērtē, ka abiem dzimumiem jāstrādā bērnudārzā, bet sabiedrība ir aizspriedumaina un pieteikumu no vīriešiem vispār nav, lai tos izvērtētu.

Pirmsskolas attīstības centra “Čība” vadītājs un pedagogs Artūrs Romanovs atzīst, ka pats nav saskāries ar aizspriedumiem, kas būtu vērsti pret viņu, bet ir dzirdējis un lasījis par atsevišķiem gadījumiem. Arī nav saņēmis nevienu pieteikumu no vīriešiem, kas vēlētos nākt strādāt pirmsskolas iestādē par skolotāju vai skolotāja palīgu.

Bērni būtu ieguvēji, ja strādātu vīrietis, ir pārliecināts arī Artūrs Romānovs.

Diāna Kiščenko norāda, ka Latvijā ir iniciatīvas, kas mudina domāt, kā vīriešiem iesaistīties bērnu audzināšanā mājas dzīvē, bet arvien ļoti kritiski skatāmies uz pirmsskolas izglītības iestādēm, kā sabiedrība neesam droši un pieņemoši, savukārt pamatskolā un vidusskolā vēlamies redzēt vairāk vīriešus.

"Ledus ir sakustējies un palēnām mainīsies, un mēs redzēsim arvien vairāk vīriešus izglītības iestādēs," uzskata Diāna Kiščenko. "Tas, kāpēc nenāk vīrieši, ir lielā mērā saistīts ne tikai ar aizspriedumiem, bet arī saistīts ar vispārējo profesijas prestižu un atalgojumu. Tāpēc jāskatās kopaina sabiedrībā."

Pieredzē dalās Liene Dinvalde. Viņa dzīvo un strādā Norvēģijā un pati piecus gadus strādājusi par audzinātāja palīgu bērnudārzos. Šobrīd strādā sākumskolā un studē pedagoģiju. Šī valsts ir izvirzījusi mērķi, lai bērnudārzos strādātu vismaz 20% vīriešu, Liene Dinvalde norāda, ka statistika liecina, ka tie ir ap 9-10%, bet tas atkarīgs arī no pašvaldības un bērnudārza.

Viņa arī atzīst, ka tas ir ieguvums, ja bērnudārzā strādā arī vīrieši, bet, lai izvairītos no nepatīkamiem pārpratumiem, ir ieviesti dažādi drošības noteikumi, piemēram, uz telpu, kur maina pamperus bērniem, durvis vienmēr ir vaļā un tā parasti ir aiz stikla sienas.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslu fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas vadītāja asociētā profesore Ineta Helmane skaidro, cik daudzi puiši izvēlas apgūt pedagoģiju un arī tajā strādāt.

Centra "Dardedze" prevencijas programmu vadītāja Agnese Sladzevska atgādina par drošības jautājumiem, par kuriem jārunā ar bērniem jau no mazotnes.