Ģimenes studija viesojas pie Nīgalu ģimenes. Alīse Nīgale ir bērnu grāmatu izdevniecības "liels un mazs" vadītāja, ko pirms 17 gadiem dibinājusi kopā ar mammu - dzejnieci Inesi Zanderi un māsīcu - mākslinieci Ūnu Laukmani. Izdevniecība nupat jau ceturto reizi pēc kārtas nominēta Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus prestižajai balvai Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs, tikmēr mazāk zināms, ka Alīse kopā ar vīru Jāni audzina trīs bērnus - Krišu, kuram ir 13 gadi, desmitgadnieku Jūliju un Rūtu, kurai ir astoņi gadi. Pagājušajā rudenī ģimenei pievienojies sunītim Ronijam. Šobrīd ar zināmu atvieglojuma sajūtu viņi sveic skolēnu brīvlaiku, cer uz skaistu, siltu vasaru un iespējām atsākt ceļot.

Saruna, protams, par grāmatām un lasīšanu, kā arī bērnības pieredzi 80.gados, mūsdienu "virtuālo pagalmu" un Nīgalu ģimenes ikdienu.

"Brīvības sajūta un jaunu pienākumu sajūta. Tagad vecāki kļūst par pieskatītājiem," tā šo laiku, kad sākas vasaras brīvlaiks, raksturo Jānis.

Runājot par mūsdienu "virtuālo pagalmu", Alīse atzīst, ka līdz šim tas bija piepildīts ar uzdevumiem no skolas. Tad tas bija jēgpilnāk.

"Mēs par to daudz strīdamies, daudz cīnāmies, ik pa brīdi cenšamies ar labākiem un sliktākiem panākumiem kaut ko ierobežot, mēģinām runāt, galvenokārt cenšamies ar sarunāšanās metodēm vai citu piedāvājumu metodēm dabūt nost no vēlmes būt tikai virtuālajā pagalmā," atklāj Alīse.

"Es jūtos duāli, ir brīži, ka tas mani tiešām tracina, liekas, ka tas dominē pāri visam un vairs bērnam nav citas intereses. Bet pagājušā gadā pandēmijas sākumperiodā, kad bijām labprātīgi izolējušies Kolkā, lai būtu tālāk prom no epicentrs, viens brālēns ir Amerikā, viena māsīca ir Rīgā, Pārdaugavā, otra - centrā, bet viņi visi kopā " Minecraft"  spēlē paslēpes. Tad likās, ka "virtuālais pagalms" ir tieši laikā un vietā,"  stāsta Alīse.

"Cenšos atgādināt gan sev, gan bērniem, ka jābūt balansā, ja kaut kas viens pārspīlēti sāk dominēt, ir jādomā. Arī pārspīlēta sportošana vai manas mīļās grāmatas, būtu tikai grāmatas un negribētu ne ar vienu satikties, es arī droši vien satrauktos tāpat, kā satraucos par ekrāniem," vērtē Alīse.

"Saturs mūs interesē, mēdzam pārrunāt, mēdzam arī nepārrunāt. Līdzīgi kā ar daudzām pieredzēm, ir lietas, ar kurām mēs vai mūsu bērni, vai mēs kā bērni gribējām dalīties, ir pieredzes, ar kurām negribas dalīties, atstāt savā intimitātē," piebilst Jānis. "Arī to mēs pieļaujam. Nav salikti visādi liegumi. Ja dzird "pilnīgu sviestu" stāstam, kas uzzināts no virtuālās vides, to vienkārši pārrunājam."

Ronija ienākšana ģimenē un pienākumi iziet ar suni ārā pavelk bērnus nost no ekrāna.