Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Ģimenes psihologu novērojumi liecina, ka jaunās māmiņas mēdz nevilšus „privatizēt” bērnu un izstumt tētus no jaunajām attiecībām ģimenē. Kā pilnvērtīgi iesaistīt vīrieti topošajā jaunās ģimenes modelī gan grūtniecības laikā, gan arī pēc bērna piedzimšanas, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs un tētis Vents Sīlis. Ierakstā arī uzklausām tēta Gata un tēta Mārtiņa pārdomas par tēva lomu ģimenē.

"Ikvienā partnerībā ir krīzes, ir dienu krīzes, nedēļu krīzes, mēnešu krīzes un dažreiz tās ir arī gadu krīzes. Tas ir normāli. Tāpēc mēs esam pieaugušie, lai apzinātos to, ietu un meklētu risinājumus kopā, jo mēs taču viens otru izvēlējāmies. Tad krīze patiešām ir izaugsmes punkts. Lai izdodas izaugt, vienalga, cik bērnu jums ir," sarunas noslēgumā vēl Diāna Zande.

"Bieži vien tā sacenšamies, lai būtu labie tēvi un labās mammas, ka aizmirstam vienkāršu patiesību - bērnam vienalga esi tas labākais.

Ja bērns  ir ieradies pasaulē pie konkrētā cilvēka, tu esi šī konkrētā bērniņa tēvs, iespējams, kādā metafiziskā nozīmē tu esi labākais tēvs, kāds viņam var būt. To nekad nedrīkst aizmirst. Nevajag klausīties citu pieredzes. Tu esi labs tētis un laba mamma jau ar to vien, ka esi!" bilst Vents Sīlis.

"Pirmais bērns ģimenē ir viens no kritiskajiem pārejas posmiem cilvēka dzīvē, lai cik maigi tas notiktu, tā ir ārkārtīgi būtiska pārmaiņa.

Kā visas pārmaiņas, tai ir vajadzīgs gan laiks pierast, gan jauno lomu pieņemšana, atvadīšanās no vecajām lomām, sistēmas pārkārtošana tur ir tik ārkārtīgi daudz izaicinājumu, par kuriem iepriekš pāris varbūt ir drusku informēts, bet viņiem ir grūti saprast, kā tas realitātē notiks,"skaidro Diāna Zande.

"Pirmkārt, no diādes ir jākļūst par triādi, ja mēs esam bijuši divi un telpā ienāk trešais, tad tas maina sarunu. Un šis trešais turklāt ir kāds, kam ir vajadzīga aprūpe, tātad mēs divi savas vajadzības esam spiesti pakārtot šim trešajam, kurš ir ļoti nevarīgs, bet ārkārtīgi prasīgs. Piedevām viņš skaidri un gaiši nepasaka, ko viņam vajag, viņš saka, bet mēs vēl to nesaprotam. Šisi ir ļoti izaicinoši, mēs zaudējam savu statusu, zaudējam savas pāra attiecības, un pētījumi rāda to, ka partnerattiecības strauji krītas partneriem pēc pirmā bērna piedzimšanas. Un īpaši tas krītas uz tiem pāriem, kas ir bijuši apmierināti ar savām attiecībām," turpina Diāna Zande.

Viņa norāda, ka nākamais, kas ir svarīgi, - ir jāspēj pieņemt sava jaunā vecāku loma.

Runājot par tēva lomu, Vents Sīlis norāda, ka vīrieti šokē tas, ka mīlēt bērnus nav tas pats, kas būt tēvam.

"Tās ir divas atšķirīgas lietas: tu vari mīlēt to bērnu, bet tu viņu citreiz mīli līdz stadijai, ka tu nezini pat, kā viņam tuvoties. Tev ir tik ļoti bail sastrādāt muļķības, tik ļoti bail ir to pamperu nepareizu uzvilkt un tad, nedod dies, dibentiņš būs iekaisis un tu to esi izdarījis pats savam bērnam... Šī paaugstinātā atbildības sajūta bieži vien nostrādā pilnīgi pretējā virzienā. Tas, ka vīrietis tiešām sāk mukt no bērna, viņš domā - varbūt, ja man jau nav īsti labu attiecību, varbūt es esmu slikts tēvs. Es labāk tur vispār nelīdīšu. Tad, protams, viņš sajūt šo atsvešināšanos, un tur vēl arī sieviete bieži vien piemet pagalīti klāt, jo tad, kad viņš atnācis, pirmkārt, kur tu vazājies, tad  - kad tu vienreiz sāksi kaut ko darīt. Viņš jau jūtās vainīgs, jo vīriešiem bieži izpratne par vīrišķību ir saistīti ar neizpildīta vīrišķā pienākuma sajūtu," analizē Vents Sīlis.

"(..) Viņš it kā grib piedalīties, bet viņam ir arī otra loma, ka tev ir jāmāk darīt pa savam un nekautrēties no tā, pat ja tu dari nepareizi, pat ja sieva kopā ar vecmāmiņu uz to visu kritiski skatās.

Varbūt tev ir jāsaka, zini, man ir sava emocionālā teritorija šeit un pat, ja es daru visu pilnīgi nepareizi, es gribu tur piedalīties un es gribu darīt," skaidro Vents Sīlis.

"Dažiem ir tā paveicies, ka sievas arī bišķiņ saprot, ka ir brīži, kad viņus vajag atstāt vienus, pat ja tas beigsies ar raudāšanu, iespējams, abpusēji. Pat ja viņa brauks vizināties ar ragaviņām un ielidoja kupenā, tad tev ir jāspēj atkāpties un dot viņiem šo telpu, dodot viņiem iespēju uzelpot," turpina Vents Sīlis. "Otra lieta, kas ir arī būtiska,

ir labi, ka sieviete atceras ik pa brīdim pateikt viņam, paklau, mīļais, dārgais, tu varbūt netiec galā ar katru doto pamperu, bet vispār tu esi baigi labais, un es esmu laimīga, ka mums kopā ir šitā sanācis, ka mēs esam piedzemdējuši. Viņam vajag to dzirdēt, nevis tāpēc, ka viņš būtu ideāls un viņš būtu kaut kāds narciss vai tamlīdzīgi, bet tajā brīdī viņa saprot: re, nu tad tagad es esmu gatavs paciest visu to, jo man pateica galveno,ka ir ok,

ka mēs esam pāris un mūsu fundamentālā sajūtu. - vīrietis, sievieti, mēs ar to tiksim galā. Ir tā problēma regresē šajā bērnu aprūpes pansionātā, kur bērns ir karalis, ir  bērna kults. Un godīgi sakot, ja tu sāksi runāt par to, ka tēva lomā slikti jūties, tā ir pirmā pazīme, ka tu netiec galā."