LAUKU SĒTA LATVIJAS ĀRĒS
Latvieši dzīvoja viensētās jau pirms gadu tūkstošiem, un tā ir unikāla parādība, kad tauta laukos dzīvo nevis ciematos, sādžās, bet atsevišķās sētās (saeimēs). Viensētas bija un ir visprogresīvākā lauksaimniecības sistēma. Tā ir vissaudzīgākā, humānākā attieksmā pret dabu, ar ideālu ekoloģisko tīrību un jaunatnes audzīnāšanu labestības garā un Dzimtenes mīlestībā.
Latvijas ārēs visas vecās lauku mājas grima sirmu koku zaļumā, bet pavasaros tērpās ābeļziedu baltumā. Lauku viensēta un lielie koki, īpaši ozoli, veidoja laukiem raksturīgo ainavu. Daudzu veco viensētu mūži sniedzas iepriekšejos gadsimtos, par ko liecina milzu ozoli.
Iznīcinot senās lauku sētas boļševiki grāva latvijas lauku ainavu, tautas paražas, darba mīlestību un saimnieka tikumus, to vietā veidojot padomju ciematus – pareizāk sakot sociālisma lēģerus ar proletārisko izpratni sevišķus cilvēkus - homo sovjetikus, kuriem nav ne Tēvijas, ne māju, parizāk skot - klaidoņus.
Padomju Savienības okupācijas genocīdu pret zemniekiem var sadalīt trīs etapos:
1. Vispārēja zemes un īpašuma nacionalizācija pēc 1940.gadā 17.jūnija;
2. Divkārša zemnieku izvešanu - deportāciju uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijs un 1949. gada 25.marts;
3. Zemnieku sētu izpostīšana - mājas pārvelkot ar traktoriem uz Padomju ciematiem, sagraujot iekoptos dārzus, ceļus, mūra ēkas, izraujot ozolus no zemes ar visām saknēm, un ja tas neizdevās, tad spridzināja.
Tagad Latvijas garīgi – saimnieciskie pamati ir gandrīz iznīcināti. Uz 1940.gadu mūsu Tēvzemē bija ap 375 000 lauku sētu, kas atradās 273 642 saimniecībās. Sētā ietilpa gan māja, gan kūts, gan šķūnis, rija, pirtiņa, klēts, puķudobe u.t.t.. Ap 92% lauku īpašumu piederēja saimniekiem. Uz 1985.gadu laukos bija atlicis ap 35 000 viensētu ar 0,5 ha lielu piemājas zemi kolhozā un 0,25 ha sovhozā un daļa no sētas lielāks šķūnis, kūts piederēja kolhozam vai sovhozam. Bet jā saimnieka māja bija liela, tad tā tika sadalīta dzīvokļos.
Mēs labi zinām aksiomu – kur nav saimnieka, tur ir bez saimnieciskums! Saimnieks savu sētu iekopa un izveidoja pēc sava rakstura, gaumes un gadu simteņos pārmantotām tradīcijām. Latviešu zemnieks ir individuālists pēc savas dabas un mentalitātes. Latvijas daba un klimats zemniekā ir ieaudzinājis sīkstu raksturu, viņš grib būt patstāvīgs un neatkarīgs. Viņš ir gatavs ciest badu, bet neies lūgties no kaimiņa. Tādēļ latvieši dzīvoja viensētās jau pirms gadu tūkstošiem un tā ir unikāla parādība, kad tauta laukos nedzīvo ciematos, sādžās, bet atsevišķās sētās. Viensētas bija, ir un būs visprogresīvākā lauksaimniecības sistēma. Tā ir vissaudzīgākā, humānākā attiecībā pret dabu ar ideālu ekoloģisko tīrību un jaunatnes audzināšanu labestības garā, nacionālā neatkarībā, savdabīgā lepnumā un Dzimtenes mīlestībā.
Līdz ar Latvijas okupāciju un sociālisma uzspiešanu šī saimniekošanas sistēma tika lauzta, gan izvedot saimniekus uz Sibīriju, velkot mājas uz ciematiem, vai tās sastumjot izraktās bedrēs un dedzinot, nolīdzinot bijušās māju un dārzu vietas līdz ar zemi, gan izveidojot Latvijas apstākļiem nepiemērotas lielfermas un kompleksus, kas šodien ir nolaisti un izpostīti, tāpat kā viss pārējais, kas pastāv bez Dieva svētības un cilvēka mīlestības.
Mēs uzskatam, ka ir jāatceras pagātne un tad jāskatās nākotnē. Tauta nav tikai vienā valodā runājošais pūlis. Tautas daļa ir arī zeme, kas izkopta un veidota pēc šīs tautas darba un sadzīves tradīcijām, kuras savukārt ir ietekmējuši dabas apstākļi. Šis darba tikums ļāva Latvietim izdzīvot Sibīrijas plašumos un tikt pie turības Rietumos.
Vai Latvijas zemnieks bija individuālists? Paskatīsimies mūsu tautas Dainās – tautasdziesmās, teikās un mēs redzam, ka kaimiņš kaimiņam ir gājis palīgā – talkās. Es no bērnības atceros kulšanas talkas, siena un mēslu talkas, kas beidzās ar ballīti – dziedāšanu un dejošanu pie bagātīgi klāta galda.
Latvijas zeme ir sinonīms Latvijas valstij! Nebūs Latvijas zemes, lauku, to kopēju – nebūs arī Latvijas! Nepieļausim valdības neapdomīgās rīcības, kuras traucē lauku atdzimšanu un valstiskuma atjaunošanu. Jāapzinās, ka neviens varonis nenāks un mūsu vietā laukus nesakārtos. Sāksim ar mazumiņu – atgūsim īpašumus ar ierakstu zemesgrāmatā, sakopsim savu apkārni, arī savu domāšanu. Jāizvētī valsts vīriem jau iedotais uzticēšanās kredīts, jāpārbauda viņu darbošanās patiesums mūsu labā. Vai viņu darba pienesums ved mūs nākotnē? Varbūt deputāti, ministri apgriež mūsu likumīgās tiesības un iespējas viņu savtīgo mērķu labā?
Kāpēc viņi izpārdod svešiem ārzemniekiem, mums visiem likumīgajiem īpašniekiem nacionalizētos – nolaupītos īpašumus kopš 1940.gada 17.jūnija?
Ministru Kabinets 2007.gada 8. janvārī pieņēma grozījumus likumā par pašvaldību zemes īpašumu ierakstīšanu Zemesgrāmatās, kas nozīmē praktiski otrreizēju nacionalizāciju. Šādu rīcību var salīdzināt ar Viļa Selecka rakstā minēto par „Turības” atjaunošanu: „Te nu ir ko pamācīties pat rūdītiem blēžiem un gangsteriem! Ielaužas svešā mājā, nobeidz saimnieku, nosauc sevi viņa vārdā, un tev piederēs visa viņa manta. Vienkārši un ātri. Un lai kāds mēģina pierādīt, ka tu esi blēdis un laupītājs! Uz priekšu visi, kas grib kļūt bagāti! Jums visi ceļi pavērti šajā valstī…”
To ka tas ir noticis Latvijā apliecina fakts, ka ir cilvēki, kam pieder 1000 ha zemes ( uz 1940 jūniju tādu saimnieku nebija ) iestājas Latvijas Cukurbiešu audzētāju asociācijā, vairāk nesēs, jo saņems 400 latus par 1ha, tas ir gadā 400 000 latus un četros gados 1,6 miljonu par to, ka iznīcina veselu lauksaimniecības nozari.
Lai saglabātu savu valsti gribas pieminēt zemkopības ministra Jāņa Birznieka teikto LLK pilnsapulcē 1936.gadā. „Mūsu gruntniecība nav un nedrīkst būt kapitālistisks uzņēmums. Lauku mājas ir zemturu ģimenes mūža un paaudžu mītnes un tautas dzīvā spēka mūžīgais avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības, zemes un māju pataisīšana par tirgus preci un spekulācijas priekšmetu”.
Tautu parunās ir teikts, ka ugunsgrēku ir lētāk novērst nekā dzēst. Neatdotā zeme, var izraisīt ugunsgrēku. Līdz šim brīdim nav atdota zeme 273 642 saimniekiem, pašreizējā Latvijas teritorijā, kuriem zemi un īpašumus atņēma pēc 1940.gada 17.jūnija.Tas bija Genocīds pret tautu, kuru veica ārzemju iebrucēji un to rokaspuiši Latvijā, kas turpinās vēl šodien.
Pārkārtošanās, kuru sāka un turpina pie valsts varas esošā Padomju Savienības Komunistiskās partijas nomenklatūra ( boļševiki ) ar ārvalstu finansiālu atbalstu, ir genocīda turpinājums pret Latviešu tautu, pirmkārt pret zemniekiem. To apliecina fakts, ka līdz šim brīdim nav atjaunotas uz
nacionalizētiem īpašumiem zemesgrāmatas likumīgajiem īpašniekiem, bet zemi un īpašumus iztirgo ārzemniekiem.
Vēsturiskā pieredze pierāda, ka jebkuras valsts valdības finansiāls atbalsts no ārvalstīm, kas veic prettautisku rīcību savā valstī, izraisa nepatiku tautas vidū, kas parasti beidzas ar sacelšanos vai citādiem tautas protesta veidiem. Pašreiz Latvijā 86% iedzīvotāju dzīvo trūkumā. Tas ir nopietns brīdinājums mums visiem par ekonomisko krīzi Latvijā, kas var izraisīt sprādziena neprognozējamas sekas. Neaizmirsīsim Satversmes otro pantu „ Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.”
Mūsu latviskā zemnieku kultūra pēc savas dabas ir labestīga, gaiša, augstas morāles un iekšējā skaistuma kultūra, kas vienmēr paliek ciešā tuvībā ar dabu, tātad pretstatā pastāvošās varas viltus programmām. Mums šajās programmās nav ko meklēt, mēs esam garā daudz bagātāki par viņiem. Nekā spekulanti nevar mums dot, tikai sapostīt, atņemt, prihvatizēt. Kaut to apzināties sāktu mūsu trimdas latvieši, kas nonākuši uz boļševiku maldus ceļa, kuram nav tālāka turpinājuma.
Mums jākopj pašiem savas senču mantojums, tautas tradīcijās iezīmētajā virzienā tālāk attīstoties, balstoties uz cietajiem pamatiem, kas lauku sētās jau tālajā senatnē iegrozītiem. Mums nav un nevar būt nekā kopīga ar spekulantu sludināto, kad zeme un lauku sēta tiek pārvērsta par tirgus preci.
Mēs esam liecinieki vis grandiozākai blēžu bandai pasaules vēsturē, kas arī mūsu tautu ir ieāvusi postā. Esam nonākuši laikmetā, kad apkaro gan kramplaužus un kabatzagļus, bet lielie blēži vai nu paši sēž likumdevējos vai arī diktē tiem savu gribu. Izmaiņas Satversmē un Civillikuma ignorēšana novedusi valsti ekonomiskā krīzē. Laukos slēdz skolas, slimnīcas, neatjauno īpašuma tiesības zemniekiem u.t.t., grauj visu latvisko.
Lai arī esam maza tauta, mūsu mazums pastāv tikai fiziskā nozīmē, kamēr gars kvantuma izmēriem nepakļaujas, paliek nemainīgs no tā nesēju skaita. Garā lai būtu mūsu pildījums un skaidrošanās, kas smelta no tīrajiem avotiem – mūsu tradīcijām, vēstures un dabas. Ceru, ka mūsu bez naida pārrunas, jaunu naidu neradīs, bet palīdzēs no aizspriedumiem attīrīt to ceļu, pa kuru mums visiem jāiet un visiem tiem, kas grib izbēgt universālās katastrofas – tas ir: patiesības, garīgās attīstības, ētikas cildenuma.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka ignorance un vienaldzība ir mūsu vis lielākās briesmas!
Artūrs Malta,
LZS un LLK priekšsēdētājs.

Nacionalizācija nav bijusi! Tātik ir uz papira.

Nejauksim vārdus nacionalizāija ar laupīšanu!

Nacionalizāija bija līdz 1940.gada 17. jūnijam.

To , ka tautas ienaidniekiem ir zeme jāatņem,liecina Zemkopības ministra rīkojums pagastiem:
Zemkopības ministra rīkojums visām
pagastu valdēm.

Pec izstrādājamā likuma par zemí valsts zemes fondā ieskaitamas visā platībā zemes, kas pieder tautas ienaidniekiem un zemes spekulantiem. Sakara ar to uzdodu lidz 1940.gada 3.augustam paziņot Zemkopības ministrijai, kadu saimniecību īpašniekus pagasta valde uzskata par tādiem, kam visa zeme būtu atņemama, sniedzot par viņiem šadas ziņas: 1) Uzvārds Un Vārds, 2) saimniecības nosaukums, 3) zemes kopplatība, 4) iemesli, kadēļ zemes īpašnieks uzkatīts par tautas ienaidnieku vai zemes spekulantu.
1940.gada 27.jūlijā.

J.Vanags
Zemkopības ministrs

P.S. visi zemnieki kuriem bija 20 un vairāk hektrāru , bija tautas ienaidnieki. Amatnieks, piemēram kalējs, ja bija pieņēmis palīgu, tad tas bija ekspluatators - tātad arī Tautas ienaidnieks!

Kabiles pagastā uz 1940. gada 3. august bija 92% tautas ienaidnieku!!! Kas tad ir tauta???