“Dzimtas pētīšanas process ir ļoti svētīgs, liels prieks, ka Latvijā ar to nodarbojas arvien vairāk cilvēku,” atzīst Klāvs Radziņš.

Ģimenes studijā saruna ar Klāvu Radziņu. Kad pirms vairākiem gadiem aizsaulē aizgājuši viņa vecāki un pats kļuvis par tēvu, Klāvs sajutis interesi par savas ģimenes vēstures pētniecību. Ieklausāmies viņa atklājumos un pieredzē, kā arī skaidrojumos – kāpēc, neskaitot vienkāršu zinātkāri, vispār vērts savu ciltskoku izzināt padziļināti.

“Savas dzimtas un senču datu uzzināšana ir tikai neliela daļiņa. Pētot savu ciltskoku, mēs daudz vairāk apzināmies savu piesaisti šai vietai, tautai, zemei. Tā ir lieliska vēstures stunda, kurā dabūjam daudzus interesantus apliecinājumus savas tautas senumam, vērtīgumam, tradīcijām, spējai izcīnīties cauru dažādiem laikiem. Pētot savu ciltskoku, mēs stabilāk nostājamies uz savas zemes, uz kājām,” uzskata Klāvs Radziņš.

Klāvs stāsta, ka dzimtas pētniecībai pievērsies brīdī, kad sapratis, ka “daudzas zināšanas un izpratnes, kur un ko atrast par manu ģimeni un dzimtu ir tikai manā galvā. Vairs nav neviena uz šīs pasaulēs cita galva, kurā ir sapratne par to, kas par cilvēkiem redzami ģimenes albumā”.

“Ne mazāks stimuls tam bija bērnu nākšana pasaule, ja viņus interesēs dzimtas izpētes process, tas būs pēc gadiem 20, kad būs saglabājies tas, kas ir arhīvos, bet cilvēku vairs nebūs. Sapratu, ka tas jādara, darīšu ar prieku, jo vēsture mani vienmēr ir interesējusi. Man ir kam to atstāt un nodot, vai viņus tas interesēs, tas ir cits jautājums,” stāsta Klāvs Radziņš.

Viņš atzīst, ka virzīties uz priekšu dzimtas pētniecībā savā ziņa mudina zinātkāre – ja atrodas viens pavediens, šķetināt un meklēt tālāk.

“Process ir interesants, ja interesē savas saknes, sava cilme un savas zemes un tautas vēsture. Mērķis ir apkopot maksimāli daudz un plašu informāciju, ko nodot nākamajām paaudzēm. Ciltskoka pētīšana ir process, kas nekad nebeidzas, jo var pētīt horizontālo līmeni, vertikālo, tas ir darbs mūža garumā,” uzskata Klāvs Radziņš.