Paliatīvā aprūpe ģimenē. Visbiežāk rūpes par nedziedināmi slimu tuviniekiem uzņemas ģimene, bet kā šajā situācija rīkoties, lai netiktu iznīcināta ģimenes dzīve, lai cilvēki ar savu tuvinieku varētu pavadīt pēdējos brīžus mierā un saticībā, nevis pastāvīgā cīņā ar domām par to, kā nodrošināt gultasvietu, kur rast medikamentus un nepieciešamās palīgiekārtas. Kā situācija, ja ģimenē ir kopjams kāds ģimenes loceklis, ietekmē bērnus, kas zaudē ne tikai kādu mīļu tuvinieku, bet arī vecāku uzmanību, un kā vecākiem tikt galā ar fiziskiem un psiholoģiskiem izaicinājumiem, ko prasa palīdzības sniegšana un atbalsts smagi slimam tuviniekiem nereti mēnešu, pat gadu garumā, interesējamies Ģimenes studijā. Diskutē ģimenes psihoterapeits Sandis Ratnieks, sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa, medmāsa ar pieredzi paliatīvajā aprūpē Inga Upeniece. Uzklausām arī pieredzes stāstus.

Sandis Ratnieks norāda, ka smagas slimības gadījumā ģimenē priekšplānā ir medicīnisko simptomu kupēšana, kas ir dabiski, bet ir arī psiholoģiskās un garīgās vajadzības.

"Ja sadarbība būtu vairāk starpdisciplināra – mediķis, psihologs, garīdznieks, vai vēl kāds, kas dotos ģimeni atbalstīt. Ģimene tajā brīdī nespēj ne par ko citu domāt, kā atvieglot cilvēka ciešanas, būtu labi, ja kādi citi arī viņus ieraudzītu, ģimenei ir vajadzīgs atbalsts, lai sniegtu atbalstu slimajam tuviniekam,” vērtē Ratnieks.

Inga Upeniece stāsta, ka viņa ir kā starpnieks starp ģimeni un ārstiem.

“Jāmāk atbalstīt gan slimo cilvēku, jādzīvo viņam līdzi, jāmāk uzturēt saikni ar piederīgajiem un viņus atbalstīt, tuvināt savstarpēji un izbaudīt dienas un mēnešus kopā,” atzīst Upeniece.

“Ja nāve pieklauvē pie ģimenes durvīm, kad kāds cilvēks ir uz aiziešanu, vai ir kāda smaga slimība ilgstoši, tas ir pārslodzes režīms, tā ir krīzes situācija. Visiem vajag mobilizēties, un tas nozīmē, ka savas vajadzības noliek malā, lai koncentrētos uz tā cilvēka vajadzībām. (..) Mobilizē visu savu enerģiju, bet pašam veidojas deficīts. Kad cilvēks aiziet, tas deficīts paliek.

Ja domājam par paliatīvo pakalpojumu, šis klients vai pacients ir visa ģimene.

Man šķiet ir nepieciešams šo jautājumu pacelt valsts līmenī kā pakalpojumu, lai informācija tos cilvēkus, kam tas vajadzīgs, viņus sasniedz,” uzskata Ratnieks.

Runājot par palīdzību ģimenēm, kas kopj slimus radiniekus, Ratnieks atzīst, ka vislabākā aprūpe ir profilakse.

“Te es saredzu atbalsta sistēmas radīšanu ģimenēm, kas kopj slimus cilvēkus. Tā ir liela palīdzība, ka ir kāds, kurš var atnākt palīdzēt, lai cilvēks var aiziet pastaigāties, aiziet uz veikalu, atpūsties," norāda Ratnieks.

Ja hroniski nav laika atpūtai, nav laika sev, tad izdegšana ir neizbēgama.

“Tas attiecas arī uz ārstiem un vidējo medicīnisko personālu, arī viņiem nepieciešams atbalsts. Tur ir nepieciešama ne mediķa, bet sociālā darbinieka, aprūpētāja izglītība. Šādus izaicinājumus veselības aprūpes sistēma nevar panest, arī ārsti kļūst par ķīlniekiem un izdeg, jo nav pietiekami daudz resursu, nav pietiekami daudz atbalsta. Jādomā par visām pusēm un kompleksu risinājumu," uzskata Aivita Putniņa.

Cilvēki bieži arī nezina, kādas ir viņu tiesības, kur meklēt palīdzību, kāds atbalsts pieejams slimniekam.