Rozenbergu ģimene: Aizbraucēji nezaudē savu kultūru un nacionālo identitāti

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Ieva un Māra Rozenbergas ir divas no četrām māsām, kas pašas par sevi saka, ka ir ļoti nacionāli audzinātas. Māra ir mūsu kolēģē Latvijas Radio, Ieva šobrīd dzīvo un strādā Luksemburgā. Ārvalstīs šobrīd ir apmetušās arī abas viņas meitas. Vēl viena no māsām – Rasma – dzīvo Tartu. Neatkarīgi no atrašanās vietas savu latvietību turpina kopt un uzturēt visi Rozenbergu ģimenei piederīgie. Ieva iebilst apgalvojumam, ka tie, kas aizbrauc no Latvijas, zaudē savu kultūru un nacionālo identitāti. Par viņu saknēm un nemainīgi spēcīgo piederības sajūtu dzimtenei šis stāsts Ģimenes studijā.

Ieva ir vecākā no četrām māsām un darbs viņu aizvedis uz Luksemburgu.

“Audzinātas mēs esam ļoti nacionāli, un no tā es nekur aizbēgt nevaru,” stāsta Ieva.

“Esot ārzemēs, nesaku, ka tur ir mājas, lai cik labi tur justos. Mājas ir mājas un savējie ir savējie. Tā vairāk ir emocionālā izpratne par to, kur ir mani vecāki, māsas, iestaigātās taciņas, atmiņas.”

Māra ir jaunākā māsa, un ģimenei ir leģenda par viņas dzimšanu.

“Bija jau trīs meitas, bet tad nāca atmoda, tuvojās Krišjāņa Barona 150. dzimšanas diena un vecāki nolēma, ka labākais, ko var dot Latvijai, ir vēl viens latvietis. Tā piedzimu es,” stāsta Māra. “Tā sanāca, ka es esmu ceturtā meita, bet ja es būtu dēls, es būtu Gunārs Rozenbergs par godu Gunāram Astram, kurš bija ģimenes draugs un neoficiāli ir mans krusttēvs. Paspēja dot piekrišanu pirms aizgāja mūžībā. No šī stāsta droši vien ir nojaušams, kāda bija atmosfēra ģimenē.”

Māra norāda, ka ģimenē nekad nav slēpti vēstures stāsti, kas ir noticis ar priekštečiem.

Ieva atklāj, ka vecmāmiņa tēta mamma, bija izsūtīta 1949. gadā arī trim bērniem uz Sibīriju, bet vectēvs, tēta tētis, kurš bijis mācītājs, jau 1946. gadā tika arestēts un aizsūtīts tālu uz Ziemeļiem, no kurienes neatgriezās.

“Pat ir uzrakstīta Rozenbergu dzimtas grāmata, atmiņu apkopojums, kuru es lasīju un jutos arvien lepnāka par saviem senčiem un to piederību,” stāsta Ieva. “Vecāki varbūt mūs īpaši nemudināja iet kādās demonstrācijās vai sacelties, bet pateica, ka par to publiski nerunā, bet ir tā un tā.”

“Kad bija barikādes 1991. gadā, man bija seši gadu un visas vecākās māsas gāja uz Rīgas 1. ģimnāziju, kas bija viņu skola, smērēt maizītes. Mani, protams, nelaida, bet šausmīgi gribējās. Atceros dramatiskos brīžus, kad māsas lika kabatās asinsgrupas [zīmītea], pārdzīvoju līdzi ar mammu. Mēs bijām visi kā viena asinsrite. Izlūdzos, ka vienu dienu ļāva iet, un Ieva vienu dienu paņēma,” atminas Māra.

Ieva ir izvēlējusies atgriezties pie savas ģimenes uzvārda – Rozenberga, arī Māra precoties, ir izvēlējusies palikt savā uzvārdā, jo par to ir ļoti lepna un grib ar to staigāt, cik vien ilgi iespējams.

Māra iepazīstina arī ar māsām Ilzi un Rasmu, kuras sarunā nepiedalās.

“Kad sākās aizbraukšanas vilnis, spriedām, ka mums tā nav, mums visi tepat dzīvo. Bet šobrīd Ieva dzīvo Luksemburgā, Ilze ir tepat Latvijā, dzīvo Siguldā ar vīru un četriem bērniem, Rasma jau astoņus gadus ir Tartu, Igaunijā, kur viņu aizveda darbs un tagad jau nobāzējusi ģimene. Viņai ir divi bērni, kuri runā tekoši latviski, somiski, igauniski un angliski, jo viņas vīrs ir soms. Es Latvijā. Savukārt Ievas meitas Madara un Rasa viena dzīvo Francijā, otra mācās Anglijā. Tā nu mēs esam izkaisīti pa visu pasauli,” iepazīstina Māra.

Ieva atklāj, ka Rasa, kura mācās Anglijā, gribētu gan vēl mācīties Latvijā, gan atgriezties Latvijā pavisam pēc mācībām. Viņa ir ilggadēja Danču kluba biedre un saikne ar Latviju viņai ir cieša. Arī vecākā meita, kura dzīvo Francijā un ir precējusies ar francūzi, domā par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā, lai attīstītu nopietnos nodomus, kas saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību.

Stāstot par savas ģimenes locekļu ceļiem pasaulē, Ieva norāda, ka nav tā, ka visi latvieši, kas aizbrauc, atsvešinās un asimilējas, un aizbraukšana neliecina, ka esi zudis Latvijai. Notiek arī otrādi.

Ieva pati Luksemburgā dzied korī “Meluzīna”, un Luksemburgas latvieši cenšas uzturēt latvisko garu. Visi kā viens vairāk seko Latvijas ziņām, ne turienes, apmeklē izrādes Latvijā, regulāri brauc pie tuviniekiem Latvijā un arī atbalsta finansiāli kultūras pasākumus un dažādas norises Latvijā.

Savukārt Māra stāsta par māsu Rasmu, kas dzied Tartu Universitātes kamerkorī un bija noorganizējusi, ka šis koris bija pirmais Eiropas nelatviešu koris, kas Latvijas dziesmu svētku vēsturē bija iemācījies visu svētku repertuāru un dziedāja uz lielās estrādes kopkorī šogad svētkos. Tagad viens no kora dalībniekiem, kurš strādā Tartu domē, ir noorganizējis, ka 18. novembrī Tartu domes zvans zvanīs Raimonda Paula dziesmas “Manai dzimtenei” melodiju.

“Tas, ko mūsu māsas dara, izplatot latviešu kultūru ārzemēs, ir vienkārši kolosāli,” ar prieku atzīst Māra.

Sarunā piedalās arī Ievas dzīvesbiedrs Pīters. Viņš ir dānis un izrādās, šobrīd zina vairāk dziesmu latviešu, nekā dāņu valodā. Pīters ir pirmais iesaistījies Luksemburgas latviešu korī “Meluzīna” un tikai tad dziedātāju pulkam pievienojusies Ieva. Pīters stāsta, ka latviešu korim nolēmis pievienoties tieši kora augstā mākslinieciskā līmeņa dēļ. Ieva atklāj, ka savulaik viņas stāstā par latviešu kultūru Pīteru pārsteidzis dziesmu svētku vērienīgums un viņam uzreiz bijis skaidrs, ka grib šādos svētkos piedalīties kā dalībnieks.