Kāda ir Latvijas izglītības veiksmes atslēga – ko un kā skolēni mācīsies nākamajās desmitgadēs? Četras idejas: plašāks mācību priekšmetu piedāvājums un lielākas izvēles iespējas skolēniem; svešvalodu apguve nevis konkrētā klasē, bet atkarībā no zināšanu līmeņa; mācības kādu laiku ārzemēs kā obligāta prasība, augstākajā izglītībā Eiropas līmeņa kopīga sistēma. Tās piedāvā skolēni un studenti. Par idejām diskutē četru dažādu nozaru pārstāvji, kurus vieno izglītība un mācīšanās: Cēsu Jaunās sākumskolas direktore Dana Narvaiša, izdevniecības „Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka, Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors profesors Tālis Juhna un horeogrāfs, pedagogs, režisors un deju svētku virsvadītājs Agris Daņiļevičs.

Latvijas Radio turpina četru raidījumu ciklu Latvijas veiksmes atslēga, kurā meklējam idejas kā veicināt Latvijas izaugsmi un mēģinām saskatīt, kāda būs mūsu valsts nākamajos simts gados. Galvenā uzmanība šajā ciklā pievērsta ekonomikai, zinātnei, izglītība un kultūrai – nozarēm, kas ir mūsu valsts balsti.

 

“Šurp grāmatas uz skolu, es būšu teicamnieks...” ir rindas no gadu desmitiem zināma dzejolīša, kas skaitīts 1. septembrī. Taču, vai pēc 20 gadiem jaunieši sapratīs, par kādām grāmatām ir runa. Kāda būs nākotne izglītības jomā pēc 20 gadiem?

Vija Kilbloka: Nākotni paredzēt ir liels izaicinājums. Profesori, kas māca visas pasaules izglītības ministriju darbiniekus 2008. gadā teica, ka mācību grāmatas dod zināšanas, elektroniskā vide – informāciju. Pārrunājām ar kolēģiem, kas veido elektroniskos mācību materiālus, un secinājām, ka situācija ir mainījusies. Pati mācīšanās, pats zināšanu apjoms, kā to iegūst un lieto ir mainījies. Elektroniskie mācību materiāli māca mācīties, bet to dara citādi. Skolēni spēj koncentrēties uz 1-2 minūšu video, bet kad jāizdara secinājumi, elektroniskais mācību materiāls ir izaicinājums, jo smadzeņu laukos ir jāatgriežas dziļajā domāšanā. Mēs visi tajā mācāmies. Man grāmatas ļoti patīk, gribētos domāt, ka grāmatai būs sava vieta, vai tā būs elektroniska, vai papīra formātā...

Dana Narvaiša: Grāmatas būs nemainīga vērtība. Ja skatāmies uz pasaules līderiem, inovāciju līderiem, cilvēkiem, kas iedvesmo, viņi saka, ka daudz lasa. Esam gadsimtā, kad ir skaidrs, ka mūžizglītība būs, ka būs jāmācās visu mūžu .Grāmata ir palīgresurss, kas palīdz mācīties, apgūt jebko, kas nepieciešams jebkurā dzīves posmā. Es drīzāk aicinātu vērtēt, kur es došos, kur es lasīšu to grāmatu un apgūšu prasmes. Mēs absolvējam vidusskolu, varbūt augstskolu, bet visu pārējo dzīves posmu mēs mācāmies visur.

Tālis Juhna. Grāmata nepazudīs, kāds būs nesējs, tas ir cits jautājums.

Grāmata māca abstrakto domāšanu un tā ir nepieciešama mūsdienu pasaulē, lai varētu konkurēt. Arī augstskola pāriet uz elektroniskiem resursiem, jo tas ir ekoloģiski – samazina CO2 emisijas, tas ir ērti. Tieši septembrī RTU atvērs jaunu e-platformu, kur visi materiāli studentiem būs pieejami elektroniskā formātā. Bet tas jau nemaina saturu, grāmata būs un paliks svarīga.

Agris Daņiļevičs: Laikam paliks aktuāla dzejolīša otrā daļa, “lai māmiņai un tētiņam un dzimtenei ir prieks!”. Pirmais teikums formas ziņā kaut kā mainīsies, bet ne satura ziņā. Par dejošanu – mēs tāpat radām jaunas dejas, ir informācijas nesējs video materiāls. Tas ir dejošanai ērts, redzi dejas raksturu, tēlu, kostīmus, zīmējumu, soļus – visu, kā autors ir iecerējis. Neskatoties uz to, katrai dejai, kas nonāk līdz deju svētku laukumam, ir veidoti apraksti, ar kuru kurā taktī kāju uz kuru pusi. Pat neaprakstāmas lietas tiek aprakstītas.

Plašāks mācību priekšmetu piedāvājums un lielākas izvēles iespējas

Raitis Rūsiņš Kriķis, absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, piedalījies Pasaules informātikas olimpiādē, kā arī Pasaules matemātikas olimpiādē, aizstāv ideju, ka jābūt plašākam mācību priekšmetu piedāvājumam un lielākām izvēles iespējām, ko mācīties. Tāpat viņš uzskata, ka vajadzētu piedāvāt skolēniem iespēju attiekties no mācību priekšmetiem, kurus zina, ka nevajadzēs.

“Muļķīgi šķita, ka 12. klasē mācījāmies pasakas analizēt un katru nedēļu rakstījām esejas literatūras stundās, tas daudz laika patērē cilvēkiem, kuriem nav gribas strādāt pie darba, par kuru zina, ka zināšanās nenoderēs tālāk dzīvē. Daudzpusīga izglītība ir svarīga, bet nav vajadzīgs, ka visi no skolas iznāk vienādi. Man ir draugi, kas gribētu studēt politiku vai ekonomiku, bet viņu skolās tas nav pieejams, tā ir liela problēma, ko būtu jāsalabo,” norāda Raitis Rūsiņš Kriķis.

Tālis Juhna: Kā inženierzinātņu pārstāvis esmu bažīgs. Pēc būtības jau tagad skolēni var izvēlēties un tas nonācis pie tā, ka eksaktajās jomās pietrūkst skolēnu ar fizikas un matemātikas zināšanām. Tas ierobežo viņu nākotni. Kad mācījos otrajā kursā, nedomāju, ka kļūšu par zinātnieku.

Ir lielie virzieni – humanitārais, eksaktais, bet precīzi pateikt, ko darīsi un vai nekad mūžā nenoderēs matemātika, ir ļoti grūti. Īpaši ņemot vērā, kā šobrīd mainās profesijas, ka nezini, kādas profesijas būs pēc 10 gadiem, pateikt jau 7.-8. klasē, ka būsi politologs, ir ļoti riskanti.

Vija Kilbloka: Pašlaik notiek reforma mācību saturā un patiesībā varam ielūkoties nākotnē. Reformas būtība – orientēt mācīšanos uz skolēna skatu punktu, padarīt procesu aktīvāku, vairāk iesaistīt, attīstīt spējas domāt, līdzdarboties, arī vērtēt. Jaunietis to arī pauda. Man likās interesanti: viņa latviešu valoda bija laba, izņemot beigu frāzi “problēma, ko vajadzētu salabot”. Viņš laikam ir ļoti tehnisks cilvēks. Ko tad ir devusi tā pasaku analīze un eseju rakstīšana – viņš ir domājis un analizējis, viņam skola ir nākusi par labu. Viņš ir arī izdomājis, no kā varētu attiekties. Dzīvē nekad nezinām, kuras zināšanas mums noderēs un vispusīga personības attīstība ir arī paredzēta jaunajā pieejā izglītībai. Interesanti būs, kā attīstīsies šis uzņemtais virziens.

Man vienmēr liekas, ka daudz vairāk jādod iespējas privātskolām, gaidu to mirkli, kad Latvijā varēs izvēlēties savas dzīves vietas tuvumā, gan starp to, kuru privātskolu es gribu. Tas dotu lielākas iespējas radošu skolotāju piesaistei, gan ģenerēt idejas. (..) Vajadzētu būt lielākai valsts ieinteresētībai arī finansējumā un attīstībā.

Dana Narvaiša: Privātskolām ir iespēja būt drosmīgākām, bet kopumā mēs esam tajā pašā sistēmā. Smejamies: uz mums attiecas tie paši regulējumi, tikai mums ir mazāk naudas to izpildei – jāatrod pašiem, vai jālūdz vecākiem. Būtībā jebkura skola to var īstenot, jautājums, cik esam gatavi riskēt.

Jaunieši grib izlemt, tas, ko pieredzam savā skolā, ja jaunietim parādi šis ir standarts, šī ir programma, kas jāapgūst, viņš nepretosies, sadarbosies un meklēs veidus, kā to apgūt maksimāli interesanti. Viņš saprot, ka nebūs jautri analizējot dzejoli, bet, ja kopā pārrunājam, kādi būs ieguvumi un tajā pašā laikā jaunietis iemācās mācīties, izdarīt izvēli, uzņemties atbildību.

Tad jebkurš būs laimīgs, jo viņam ir attīstītas prasmes un tās var palīdzēt, ja esi nepareizu izvēli veicis. Ja esi atteicies no kāda priekšmeta, bet otrā kursā saproti, ka mainīsi profesiju, tev ir prasmes to apgūt pašam. Piekrītu, ka skolām, kuras ir drosmīgākas, būtu jādalās pieredzē. Varbūt tās ir privātskolas. Bet kopumā mēs esam vienā no labākajām izglītības sistēmām pasaulē un mūsu izglītības sistēma ir demokrātiska. Viss ir skolas vidē paveicams, tik jāļauj jauniešiem izteikt viedokli un viņi jāsadzird.

Agris Daņiļevičs: Mani nedaudz biedēja dzirdētajā cilvēka tīri matemātiskās domāšanas un emocionālās uztveres un izpausmes balanss. Cik esmu dzīvē saskāries ar cilvēkiem, vienmēr ir bijuši interesanti sarunu biedri un kolēģi, kuriem ir šī matemātiskā domāšana, bet tā ir balansā ar cilvēka emocionalitāti. Biedē tas, ka puisis gatavs izslēgt jebkuru cilvēcisko faktoru attiecībās. Tas būtu briesmīgi, ja nonāktu attiecībās tikai pie skaitļiem un skaidrām robežām – līgums, paraksts un viss.

Svešvalodu apguve atkarībā no zināšanu līmeņa

6. klases skolnieks Miķelis aizstāv ideju par svešvalodu mācīšanu nevis konkrētas klases ietvaros, bet klases apvienojot un sadalot skolēnus atkarībā no valodas zināšanu līmeņa, tādējādi radot lielāku ieguvumu pašiem skolēniem un arī atvieglojot darbu skolotājiem.

Vija Kilbloka: Kad savus bērnus vedu uz Angliju vasarā mācīties angļu valodu, tur bija tests, kas noteica zināšanu līmeni un tā veidoja grupas. Pieņemu, ka jau šobrīd skolā ir iespēja dalīt grupās. Cik ir finansējums un ko paredzēs jaunais mācību standarts, lai varētu strādāt dažādos līmeņos. Varbūt tekoši runā, bet problēmas ir ar gramatiku un lasīšanu. Varbūt abi līmeņi nepietiekami. Vai var skolas mērogā to izdarīt? Ja tā ir orientēta uz valodām, to var izdarīt. Privātskola to varētu labāk izdarīt.

Tālis Juhna: Loģiska analīze, ko Miķelis piedāvāja. Tas attiecas ne tikai uz svešvalodām, bet uz jebkuru priekšmetu. Esmu dzirdējis, ka dažās valstīs ir A, B, C līmenis visos priekšmetos. Tu vari apgūt matemātiku C līmenī un būt tajā labs. Strādājot kopā ar vienāda līmeņa skolēniem neveidojas mazvērtības kompleksiem. Ja jāmācās kopā ar izcilu matemātiķi, viņš vienmēr iet pa pa priekšu, tas var radīt mazvērtības kompleksu. To redzu arī augstskolā. Parasti grupā ir 20 – 30 %, kas ir labāki un labākiem nav ko darīt. Ir jāadoptējas, tas ir izaicinoši.

Ja saliec pa grupām, tas dod tiem, kas nav tik labi, papildus motivāciju strādāt labāk un tikt nākamajā līmenī. Laba ideja!

Dana Narvaiša: Labs piedāvājums un redzējums. Piemērs iezīmē, kāpēc ir tik lielā šķēre. Nav tā, ka visi skolēni labi jūtas angļu valodā, ir tādi, kas skolā sāk apgūt pirmos vārdus un pirmās frāzes. Otrs šāds priekšmets ir informātika. Skolēni mācās to arī ārpus skolās, tā ir mūžizglītība, ikdienā pats paralēli apgūsti lietas. Lieliska iespēja jau no šiem priekšmetiem saprast, ka pieejai būtu jāmainās. Kāpēc nevarētu kopā mācīties 12. klases skolēns un pirmklasnieks, ja viņi var vienādā valodas līmenī komunicēt. Varbūt lēciens ir pārāk liels un jāiet maziem soļiem – trīs, četras klases kopā.

Ja jaunietim ir iespējas zināšanas gūt jebkur, piemēram, visi zinātnes centri un iespēja eksperimentēt mājās. Atšķirība parādīsies arī zinātņu priekšmetos, būs jaunieši, kuri būs izpētījuši daudz vairāk, būs jaunieši, kuri pirmo reizi skolā apgūs jēdzienus un idejas.

Šī ir iespēja mainīt mācīšanās pieeju. Tā būtu mūsu veiksmes atslēga, ja spētu nojaukt klašu sistēmu, kas ārkārtīgi traucē, un pāriet uz zināšanu līmeņiem. Ja nākamos 20 gados varētu spert šo soli, mēs būtu top valsts izglītībā.

Agris Daņiļevičs: Man šī ideja patika. Vienīgais, ka visās skolās ir iespējamie resursi. Tas, ko Miķelis piedāvāja, ir labi, bet neredzu, kā to reāli īstenot. Tas nozīmē, ka jābūt 20 svešvalodu skolotājiem, lai visi vienlaicīgi mācītos valodu. No loģistikas viedokļa neredzu iespēju to īstenot.

Dana Narvaiša: Domāju, ka tuvāko gadu laikā pieeja skolai nemainīsies. Ja šobrīd sakām, ka jaunietis ir iemācījies ārpus skolas valodu pat labāk, ienākot skolā viņa līmenis ir līdzvērtīgs un skolotājam ir grūti viņu mācīt, te ir jautājums par skolotāju. Varbūt kādā brīdī pat tiek bremzēta viņa valodas attīstība.

Mācības ārzemēs kā obligāta prasība

Roberts Tomme, biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” pārstāvis, atgriezies Latvijā pēc četriem mācību gadiem ārzemēs. Viņš uzskata, ka mācībām ārzemes jābūt obligātai prasībai, ikvienam vidusskolēnam noteiktu laiku būtu jāmācās ārzemēs, vai vismaz jāsadarbojas ar citu valstu skolēniem un studentiem projektu nedēļas laikā.

„Katram skolēnam un studentam reizi gadā jāpiedalās projektā, sadarbojoties ar studentiem un skolēniem no ārvalstīm, tā veicinot sadarbības prasmes un iegūstot pasaules pieredzi,” uzskata Roberts Tomme. „Brīnišķīgi būtu, ja katrs varētu semestri mācīties ārvalstīs. Bet finansējums diez vai to ļaus. Varbūt vismaz skolotājiem rast iespēju doties apmaiņas braucienos un sniegt vieslekcijas.”

„Tie, kas aizbraukuši pasaules pieredzi un atgriezušies, mēs skatāmies, ka iespēju zeme. Pieredze, ko esam guvuši ārzemēs, ļauj ar citādu skatījumu pievērsties problēmām un izaicinājumiem Latvijā,” tā Roberts Tomme.

Agris Daņiļevičs: No pieredzes varu teikt, tiklīdz esi kaut kur pabijis, kaut ko mācījies, nonākot citā vidē ieslēdzas citi pašaizsardzības līmeņi. Ārkārtīgi būtiski, lai cilvēks pats to izjūt. Pat nerunājot par mācīšanos, kaut nonākšana citā vidē ir vajadzīga.

Kad esi atgriezies ar kaut kādu zināšanu bagāžu, uzreiz citādi skaties uz lietām. Dejas lauciņā citāti skatījos uz tautas deju, uz horeogrāfijām teātros. Vajag mainīties, vajag braukt. Ja apmaiņa, tad apmaiņa: ja mans dēls brauc projām, es paņemšu kādu pretī kādu citu, kas ēd maizīti pie manis.

Vija Kilbloka: Vēl labāk būtu, ja apmaiņas programmas attiektos uz pedagogiem.

Mēs varam gaidīt, kad skolēni, kas šobrīd brauc apmaiņas programmas, kļūs par pedagogiem un ienesīs to attieksmi, entuziasmu, ilgāka laika mācīšanas kultūras, kas ir atšķirīga. Vislabāk būtu, ka to pedagogu paaudzi, kas ir gatavi doties, arī ka ienāktu ārzemju pedagogi skolās uz ilgāku laiku. Grupu darbs, ko piemērojam skolēniem, būtu vajadzīgs pedagogiem.

Semināros redzam, ka grupā, kur četri direktori, noteikti pa vidu vajadzētu vienu ārzemnieku, kas viņus pamāca. Apmaiņa ir vajadzīga un ne tikai vienu reizi, bet regulāri – skolēniem, studentiem un arī skolotājiem.

Tālis Juhna: Studenti izmanto “Erasmus” mobilitātes programmu, dažās valstīs, piemēram, Francijā tā ir obligāta prasība braukt apmaiņas programmā uz trim mēnešiem.

Pie mums arī brauc uz trim mēnešiem no Francijas studenti. Arī mēs sūtam. Pamanīju, kā cilvēki mainās. Cits cilvēks, citas komunikācijas prasmes. Obligāti ir slikts vārds, bet būtu ļoti ieteicams skolēniem un studentiem to izmantot.

Runājot par profesoriem, tā ir normāla prakse, ka brauc un lasa lekcijas. Bet esmu novērojis, ka daudz atkarīgs no tēmas, kā tu reklamē lektoru un cik tēma šķiet aktuāla studentiem.

Dana Narvaiša: Šobrīd mēģinām izmantot draudzību ar latviešiem ārzemēs, arī viņi ienāk ar citu pieredzi stundās; mums ir skolotāji, kas pārcēlušies no ārzemēm uz Latviju. Iespējas ir. Nevaram pilnīgi visiem skolotājiem un skolēniem to nodrošināt, bet iespējas ir –

ir fondi, projektu iespējas. Daudzi izmanto iespēju apmainīties ar bērniem. Galvenais izaicinājums ir organizatoriskās prasmes, koordinēšanas prasmes, vēlme uzņemties birokrātisko slogu. Tas apstādina.

Piekrītu, ka jāmēģina rast apmaiņas iespējas pedagogiem. Nevajag jau uzreiz braukt uz tālām valstīm. Apmaiņa ar kaimiņvalstīm, šīs valsts ietvaros, jebkura „asiņu sajaukšana” ir pievienota vērtība. Kā vienu iespēju varam izmantot skolotāju pieredzi kādā uzņēmumā, jebkura cita pieredze dod pievienotu vērtību skolai. Izcili, ja varam braukt uz citu valsti, padzīvot kādu brīdi un pieredzēt arī to kultūru un vidi, bet varam spert arī mazus solīšus un pieradināt cilvēkus pie tā, ka tas ir lieliski. 

Augstākajā izglītībā visā Eiropā kopīga sistēma

Latvijas Studentu apvienības pārstāvis Arkādijs Zvaigzne nākotnes perspektīvu augstākajā izglītībā redz starptautiskā sadarbība.

„Nākotnē, iespējams, nebūs tādas augstskolas, kā tagad un vai vispār būs augstskolas. Lielie virzieni, kā virzās augstākā izglītība kopumā, rāda, ka aizvien vairāk viss kļūst starptautisks, veidojas kopējas studiju programmas, sadarbība ar ārvalstu augstskolām, zinātne vispār ir starptautiska. Tas varbūt novedīs pie tā, ka nebūs Latvijas vai Lietuvas augstākās izglītības, bet Eiropas līmeņa liela kopīga sistēma."

Vija Kilbloka: Neapšaubāmi izglītībā, augstākajā izglītībā un zinātnē integrācija būs un ir plaša.

Ja runājam par 20 gadu nākotni, pieņemu, ka mums ir izglītības sistēma latviešu valodā, protams, dodot iespējas arī angļu, varbūt franču valodā mācīties. Te prognozēt kaut ko ir diez gan grūti. Var izteikt vēlmes, bet es neizteiktu vēlmi, lai viss ir tik brīvi un plūstoši.

Kas gribēs brauks apmaiņas programmās – mācīsies Anglijā, Francijā, atbrauks mācīsies šeit. Vēl kādu laiku gribas savu augstskolu ar savu valodu.

Tālis Juhna: Ja pareizi sapratu, puisis runā nevis par to, ka nebūs augstskolu, bet būs kopīgas programmas. Jau tagad var iegūt doktora grādu divās augstskolās, tas ir labi, jo ir grūti mazā valstī noturēt augsta līmeņa profesionāļus visās nozarēs.

Ja esi kodolfizikā profesors, labāk būtu pie viņa braukt mācīties, bet angļu valodu apgūt Oksfordā kādā sadarbības programmā. Veidosies vairāk starpaugstskolu programmas, tas jau notiek.

Protams, valoda ir viens no jautājumiem. Maģistratūras līmenī daudzās valstīs viss ir angliski. Tas atvieglo. Jautājums ir pa bakalaura līmeni. Sagatavojot inženierus, jārēķinās, ka daļa strādās ārpus Latvijas un notiek arī pretējais process. Augstskolas būs, bet to programmas būs vairāk starpdisciplināras un starpvalstu.

Dana Narvaiša: Man ir lielas bažas, ka vēlamies pasargāt latviešu valodu un kultūru, mēģinot uzcelt lielas sienas. Ja gribēsim bērnu turēt mājās un nelaist nekur, viņš vienā brīdī gribēs rauties ārā un diez vai gribēs tik ātri nākt atpakaļ.

Latvieši, kas devušies uz ārzemēm, viņi veido skolas, deju kolektīvu, korus, māca valodu bērniem un mazbērniem. Diasporu pārstāvji brauc uz Latviju apgūt metodes, kā labāk mācīt valodu. Viņi ir vieni no tiem, kas, dodoties prom, cīnās par mūsu kultūras pastāvēšanu un saglabāšanu. Tas ir labs piemērs, jo ātrāk ļausim tam notikt, drīzāk pasargāsim mūsu kultūru, nekā, ja visu laiku aizliegsim, neļausim ienākt ārzemju profesoriem, neļausim notikt lietām angļu valodā.

Agris Daņiļevičs: Dejošanā ir tā priekšrocība, ka valoda vispār nav svarīga. Mums ir kustību valoda. Mēs saprotam viens otru žestu, mīmiku, ar citiem izteiksmes līdzekļiem, izņemot valodu. (..) Man liekas, ka šis modelis ir interesants un saistošs, bet uz dejas nozari tas īsti neattieksies, jo deju var mācīties attālināti, bet, ja ir jāvērtē eksāmens, tā vienmēr ir uzstāšanās klātienē, kas izpaliek komunicējot caur internetu.