Lasīšanas kultūra Latvijā 20. gadsimtā. Stāsta Viesturs Zanders. 1.daļa

Par lasīšanas kultūru Latvijā 20. gadsimtā stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders. 1.daļā stāsts par lasīšanas paradumiem 20.gadsimta pirmajā pusē.

19. gadsimta nogalē un tam sekojošā gadsimta sākumā grāmatniecība Latvijā piedzīvo izteikti dinamisku attīstību. Šajā laikā latvieši ne vien kļūst par pilnvērtīgiem grāmatniecības veidotājiem, iesaistoties grāmatu izdošanā, iespiešanā un tirdzniecībā, bet arī par aktīvu lasošās sabiedrības daļu ar visai diferencētām intelektuālām un estētiskām prasībām.

Lasītājiem tiek piedāvāti jauni, latviešu grāmatniecībā līdz tam nebijuši izdevumu veidi (kopoti raksti, almanahi, enciklopēdijas), daži apgādi pat mēģina specializēties atsevišķās grāmatniecības jomās (Jānis Ozols Cēsīs izdod pārsvarā daiļliteratūru, bet Kārlis Jēkabs Zihmanis galvenokārt mācību izdevumus).

No relatīvi šaurām aprindām adresēta sociālās komunikācijas līdzekļa grāmatas un arī periodiskie izdevumi kļūst par ietekmīgu masu lasītāju auditorijas veidotāju. Tomēr nav jāaizmirst, ka apgādu darbību un lasāmvielas pieejamību gan grāmatu tirdzniecībā, gan bibliotēkās iespaido arī cariskās Krievijas cenzūra, kas, īpaši kopš rusifikācijas pastiprināšanās 80. gadu beigās, arvien intensīvāk vēršas pret oficiālajai ideoloģijai nevēlamu tekstu publicēšanu. Savukārt lasīšanas paradumus Latgalē ietekmē aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem teju 40 gadu garumā (1865–1904).

Šajā periodā latviešu laikrakstos ir ne mazums rakstu par grāmatu lasīšanas lietderīgumu un tās veicināšanu, kā arī vērtējumu tā saucamajai sēnalu (lubu) literatūrai. Daļa autoru šādus izdevumus uztver kā neizbēgamu grāmatu repertuāra daļu, cita – ne tikai meklē vaininiekus šo grāmatu izplatīšanā, bet arī ceļus, kā iespaidot lasāmvielas izvēli. 

Attēlā: N. Strunkes plakāts "Grāmata – kultūras stūrakmens" (saistībā ar 3. grāmatu nedēļu Latvijā 1935. gada novembrī).