Valstsvīrs ir personība, gribas cilvēks, kurš grib cīnīties un kam ir arī dotības to varēt, tā Latvijas pirmā vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Ar viņu saruna par to, vai Latvijai ir īsti valstsvīri, par politisko briedumu pirms vēlēšanām un kā esam ieraudzīti lielajā pasaules kartē.

Plašajā viesu telpā ir iedegta gaisma. Kad priekštelpā novilkts mētelis, dažus pakāpienus lejāk sagaida viņa pati, piecēlusies no ērta krēsla nelielā lasāmtelpā – neliela auguma, ar perfektu matu sakārtojumu, žaketē, smalkām rotām un karalisku stāju – Latvijas pirmā vēstniece Francijā, vēlāk Spānijā un Portugālē Aina Nagobads-Ābola.

„Skaistas latviešu sievietes ir simtgades notikums,” tā viņa sacīs, silti spiežot roku, un zinu, ka bijusī diplomāte savus dzīves notikumus prot izstāstīt ļoti krāšņi un ar labu humora izjūtu. Latvija un Aina-Nagobads Ābola ir teju vienaudzes. Viņa piedzima tad, kad pirmajai Brīvvalstij bija divi gadi. Viņa ir pieredzējusi to, kā Latvija ir un kā to atņem, un atkal ir un joprojām ir sargājama.

Ina Strazdiņa viesojās Parīzes piepilsētā Vezinē pie Ainas Nagobads-Ābolas, lai ar viņas pieredzi palūkotos uz šodienas Latviju simtgadē, uz politiskajiem procesiem pašmājās un ārpusē, saprastu, vai varam justies droši un, kas mums to traucē. Izrādās, ka Latvijas dzimšanas diena pieredzējušajai diplomātei ir arī kā citādi – ļoti personiski svarīga.