Labklājības ministrija uzsākusi kampaņu „Cilvēks. Nevis diagnoze”, kas veltīta cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem pilnvērtīgas iekļaušanas sabiedrībā atbalstam. Kāpēc Latvijā šāda integrācija ir problemātiska, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane, Latvijas psihiatru asociācijas vadītājs Elmārs Tērauds un resursu centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem "Zelda" pārstāve Sigita Zankovska-Odiņa.

Latvijā šobrīd ir gandrīz 22 tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, kam noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte. Sabiedrībā valdošo stereotipu un aizspriedumu dēļ šo personu socializēšanās iespējas nereti ir problemātiskas un ļoti ierobežotas. Lai skaidrotu šo cilvēku iekļaušanas sabiedrībā nozīmību un iespējas, Labklājības ministrija (deinstitucionalizācijas atbalstam) uzsāk sabiedrības informēšanas kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze!”.

“Ģimenes bieži nelaiž citus klāt saviem ģimenes locekļiem, kam ir garīga rakstura traucējumi, tā ir vēlme pasargāt, jo nezini, kā šis cilvēks sabiedrībā var reaģēt un kā reaģēs sabiedrība, tās ir bailes no tā, ka šos cilvēkus sabiedrībā nepieņems,” uzskata Sigita Zankovska-Odiņa.

"Deinstitucionalizācija nozīmē, ka tiek attīstīta pakalpojumu sistēma, kas cilvēkam, kurš nespēj pats sevi aprūpēt, sniedz nepieciešamo atbalstu, lai varētu dzīvot mājās, lai novērstu situāciju, ka cilvēks nonāk institūcija," skaidro Kristīne Lasmane.

Tas prasa izmaiņas arī domāšanā, atzīstot, ka cilvēkam,neatkarīgi no funkcionāliem traucējumiem ir tiesības un spējas pieņemt lēmumus. Domāšanas maiņa attiecas uz katru cilvēku individuāli, bet tas jādara arī vispārīgā līmenī, tāpēc arī notiek informējošā kampaņa.