Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.
Laimīga tā daudzdzīvokļu māja, kurā nedzīvo iedzīvotāji, kam patīk klausīties mūziku 120 decibelu skaļumā, vai vienkārši kārtot ģimenes attiecības tā, lai strīdu dzird visi kaimiņi no pirmā līdz devītajam stāvam. Ko darīt tiem, kam tomēr nav paveicies?
Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst, ka cilvēki mēdz sūdzēties par to, ka suns kaimiņa dzīvoklī rej parāk skaļi vai bērns skaidra, bet visbiežāk tas ir gadījumos, kad cilvēki neizprot apkārtējo situāciju.
"Ja apakšējie kaimiņi dzird bērna soļus, kas liekas ļoti skaļi, vainīgs nav dzīvokļa īpašnieks un viņa bērni, problēma ir tā, ka dzīvojam mājā ar zemu skaņas izolāciju. Apakšējā dzīvokļa kaimiņš neizprot situāciju. Meklējot vainīgo, viņš ierauga kaimiņu, ka pie visām nelaimēm ir vainīgs kaimiņš," vērtē Vitolds Peipiņš.
Vēlmei atrisināt strīdu jābūt abām pusēm un vienam jābūt gudrākam, kurš sper pirmo soli uz mierizlīgumu.
"Kad pirmo soli esi spēris un redzi, ka otra puse nepiekrīt mierīgai strīda risināšanai, ir jāsper nākamai solis. Ļoti daudzi cilvēki nonāk strīdus situācijā nezināšanas dēļ un neņem vērā vienkāršu patiesību “miers baro, nemiers posta”," atzīst Vitolds Peipiņš.
Peipiņš novērojis, ka vecāki cilvēki biežāk iet uz mierizlīgumu, jauni – kaujinieciskāk noskaņoti, ar ambīcijām un ir grūtāk to pieņemt.
Ja apakšējā dzīvokļa kaimiņu traucē augšā notiekošais, ir trīs veidi, kā to risināt, norāda Vitolds Peipiņš.
"Viens veids - samierināties ar situāciju, bet ne katrs to varēs. Otrs - tu vari cīnīties par šo situāciju, piemēram, lai bērns neraudātu, bet jāsaprot, ka cīnīties vajag tikai tad, ja vari šo mikrocīņu izcīnīt, bet šajā gadījumā nav cerību to izdarīt, jo ģimene nav vainīga, vainīga ir skaņas izolācija. Problēmu var risināt, ieliekot izolāciju no savas puses un mazināt skaņu," analizē Vitolds Peipiņš. "Trešais veids - ja tas ļoti traucē un nevari dzīvot, vari iziet no šīs sistēmas, pārdot dzīvokli, nopirkt tur, kur nav šādas situācijas. Ceturtā veida vienkārši nav, kā atrisināt šo problēmu. Cilvēkam jāizvēlas vienu, otru, trešo veidu atkarībā no pieredzes un zināšanām."
Apdrošināšanas sabiedrības “Balta” Īpašuma apdrošināšanas atlīdzību pārvaldes vadītājs Ainārs Puķe norāda, ka pārsvarā pie apdrošinātājiem vēršas, ja dzīvoklis ir appludināts, ja ir radusies problēma ar santehnikas mezgliem kādā dzīvoklī. Ir arī citi gadījumi, piemēram, pa atvērtu logu izkrīt kādi priekšmeti (puķupodi), kas sabojā kaimiņa automašīnu. Arvien vairāk mājsaimniecību izvēlas sevi pasargāt ar apdrošināšanu.
Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis skaidro, ka nav normatīvu aktu, kas paredzētu konkrētu atbildību par trokšņošanu, bet vidēji katrs 12 izsaukums ir tieši par trokšņošanu. Pašvaldības policija brauc uz šādiem izsaukumiem un pārsvarā cenšas atrisināt nesaskaņas sarunu ceļā.
Raidījuma viesi mudina vienas mājas iedzīvotājus savstarpēji iepazīsties un uzturēt draudzīgas kaimiņattiecības.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (6)
Kad deviņdesmitajos gados Latvijā vērās vaļā pirmie lielveikali, sākotnēji nelielu šoku izraisīja tajos nepārtraukti skanošā mūzika. Vai tad veikals nav iepirkšanās vieta? Kāpēc visiem apmeklētājiem, neatkarīgi no muzikālās gaumes, tā jāklausās? Ar laiku par tipisku skaņu vidi tirdzniecības centros kļuva kakofonija, no katra veikala laužoties ārā savai mūzikai. Nācās pierast pie “jaunās normalitātes”.
Atceros kādu Māra Zandera rakstu, kurā bija pieminēta Slovēnija. Šajā valstī esot parādījusies jauna, slovēņiem sveša subkultūra, kuru ieveduši imigranti no citām bijušās Dienvidslāvijas sastāvdaļām. Šīs subkultūras pārstāvjus varot atšķirt pēc tā, ka viņi treniņbiksēs braukājot apkārt mašīnās ar atvērtiem logiem, pa kuriem skanot dārdoša mūzika. Šāda dārdināšana no braucošiem auto arī ir kļuvusi par Latvijas jauno normalitāti.
Jaunākais etaps šajā “attīstībā” ir aizvien izplatītākie skaņas pastiprinātāji arī ārpus telpām, piemēram, pie kafejnīcām, krogiem, vai pilsētu laukumos. Ja šajā aspektā nav paveicies ar dzīvesvietu, dārdināšanu vai citas vienveidīgas “muzikālā fona” skaņas var nākties klausīties caurām dienām, turklāt ne tikai kādās svētku vai citās īpašās dienās, bet arī ikdienā.
Kaut ko iebilst skaņas pastiprinātāju īpašniekiem, piemēram, vai nevarētu ierobežot vai nu skaļumu, vai skanēšanas laiku, ir samērā bezcerīgi. Sākumā iebildumi parasti tiek uztverti ar klusējošu smīnu, bet tad kā tipisks pretarguments ir, ka “neviens cits jau nesūdzas, jūs esat vienīgais”. Te vietā atgādināt, ka, pat ja tā ir, demokrātija nedrīkstētu pārvērsties par vairākuma tirāniju, kurā mazākuma viedoklis tiek ignorēts.
Var iebilst, ka pilsētās zināms skaņu fons kā transporta un citu aktivitāšu blakusefekts ir neizbēgams, un būtu pārspīlēti pieprasīt, lai tiktu nodrošināts pilnīgs klusums. Taču runa ir vienīgi par skaņām, kas tiek radītas ar nolūku, un parasti ir daudz traucējošākas par pierasto pilsētas skaņu fonu. Tieši popmūzikas radīto skaņu raksturs (no attāluma dzirdamais bum-bum-bum, zemie basi, u. tml.), kā arī praktiski neparedzamais skanēšanas laiks (atšķirībā no akadēmiskās mūzikas, kurā skaņdarbam ir sākums un paredzamas beigas) parasti ir vistraucējošākais. Arī visnomaļākajā lauku nostūrī nav garantijas, ka kādam neienāks prātā rībināt caurām dienām un naktīm. Kad Latvijas sabiedrība atzīs klusumu par vērtību?
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X