Ko nozīmē agresīvs suns? Vai ir suņu šķirnes, kuras izrāda agresiju vairāk nekā citas, un vai tiešām lielāks nenozīmē niknāks? Kas jāzina saimniekiem par suņu agresivitāti, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Ilze Fogele un pitbulu šķirnes pazinēja Inga Lupančuka.

Agresīvo suņu saimnieki nereti vispirms piezvana un pajautā, vai patversme būtu ar mieru ņemt viņu dzīvnieku pie sevis, jo paši vairs nespēj tikt galā, stāsta dzīvnieku patversmes “Labā mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa.

“Ir bijuši gadījumi, kad pēc apraksta, manuprāt, ir tik ļoti tas nabadziņš sačakarēts, ka tie apstākļi ir izveidojuši dzīvnieku par tādu, ar ko netiek galā paši saimnieki,” bilst Astrīda Kārkliņa.

Tomēr visbiežāk patieso situāciju saimnieki ar nolūku mēdz noklusēt, un pilnu informāciju par suņa agresijas izpausmēm neizstāsta.

“Ja būtu pilna bilde – ka neviens nevar pieiet klāt, viņš tur rēc un ķēdē vispār nevar bļodu viņam iedot klāt. Viņi nemēģina to teikt, jo visi cilvēki saprot, ka tad arī patversmes neņems tādu,” norāda Astrīda Kārkliņa.

Ja patversmē tomēr tiek pieņemts lēmums agresīvo suni uzņemt, kādu laika periodu viņu novēro un parāda arī kinologam.

“Mums arī šobrīd patversmē ir viens dzīvnieks, par kuru no malas teiksiet - ak, jē. Tur taču ir šausmas, viņš ir agresīvs, neviens nevar pieiet klāt, bet kinologs pasaka, ka var strādāt ar viņu un kopēji brīnišķīgi tiek galā,” atklāj Astrīda Kārkliņa.

Tagad patversmes nākamais uzdevums ir atrast sunim jaunus, uzticamus saimniekus, kuri turpinās ņemt vērā kinologa ieteikumus.

Dzīvnieku patversmes vadītāja uzsver – neviens suns nepiedzimst agresīvs, līdz tādam stāvoklim viņus noved saimnieku zināšanu trūkums par suņu audzināšanu.

Kad padsmitnieces gados Agita devusies pastaigā ar savu takšu sunīti, jau pa gabalu redzējusi, ka viņu virzienā skrien kaimiņu kucīte. Tādēļ, glābjot savu suņuku, paņēmusi to klēpī. Tomēr sapratusi, ka arī tad svešiniece tiks viņas sunim klāt.

“Savu takšu kucīti pacēlu rokās un turēju cik vien stipri varēju. Šis kaimiņu suns leca uz manu suni, līdz nezinu – viņam apnika, viņš it ka nomierinājās, šķita, ka viss ir galā, es pagriezu muguru, lai ietu projām, un sajutu kājās spēcīgas sāpes. Pagriezos, paskatījos un pa kāju jau tecēja asinis,” atminas Agita.

Lieni suns sakodis trīs gadu vecumā, un šobrīd situāciju viņa vērtē kā vieglprātīgu no vecāku puses. Toreiz visi ciemojušies mājās, kur bija pieklīdis liels suns.

“Viņam nedrīkstēja pieskarties, jo uzreiz tu tiec sakosts. Mēs virtuvē ēdām pankūkas, un mamma teica, ka suns burtiski ielicis man galvu klēpī. Es laidu lejā to roku un ir divi varianti – vai nu viņš saprata, ka es viņam pieskaršos un viņš man iekoda, vai arī viņam likās, ka tā ir pankūka, bet principā viņš man pārkoda plaukstu,” stāsta Liene

Oļģertu Vecgada vakarā sakoda kaimiņu suns, lai gan abi vasarās daudz laika pavadījuši kopā un vienmēr bijuši draudzīgās attiecībās.

“Laukos gāju pie kaimiņa, kā parasti rāvu vaļā durvis. Suni nebiju redzējis trīs mēnešus, četrus, tā bija ziema, man bija šalle, kapuce, un nepazina mani, es arī tā kā sastingu mazliet. Un tad no tā momenta viņš man iemetās sejā, pārkoda lūpu. Pēc tam viņš atpazina, jutās vainīgs un pie zemes bija. Atpazina, saprata, ko izdarījis,” bilst Oļģerts.

Anitas kaimiņi par savu rotveileru rūpējušies tikai tad, kad nav bijuši alkohola reibumā. Kad gājusi vaļā uzdzīve, suns nav ne barots, ne vests ārā. Tādēļ, visticamāk, suņa psihe bijusi traumēta. Liktenīgajā dienā Anita vedusi pastaigā savu suni, un laukā satikti ne tikai  kaimiņi, bet arī rotveilers.

“Pagājusi jau labu gabaliņu tas bija no aizmugures, kad jutu, ka man kož. Sakoda abas divas kājas. Vienai kājai ceļgala locītavu no aizmugures. Otrai kājai nedaudz zemāk pārkoda vēnu. Ārsti teica, ka burtiski pietrūka kādi 2-3 mm līdz tam, lai būtu pārkosta arī artērija. Labākajā gadījumā tā būtu kājas amputācija, sliktākajā – es būtu noasiņojusi,” stāsta Anita.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumu atbalsta: