Iznāk rakstnieces un publicistes Marinas Kosteņeckas atmiņu krājums par Latvijas vēsturi

Laiž klajā publicistes, rakstnieces un vienas no Tautas frontes dibinātājām Marinas Kosteņeckas atmiņu krājumu par neseno Latvijas vēsturi. Vienā no krājuma sējumiem rakstniece stāsta par savu biogrāfiju un atmodas augsnes gatavošanu kopā ar laikabiedriem. Savukārt otrā grāmatā apkopotas Kosteņeckas lasītāju vēstules, ko autore sauc par aizgājušā laikmeta vēstures liecību un tautas gaišo portretu.

Divsējumu grāmatas moto ir Māra Čaklā vārdi: "Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis".

Publiciste un rakstniece Marina Kosteņecka īpašā atmiņu krājumā nolēmusi dalīties ar kādu savā personīgajā arhīvā ilgi glabātu bagātību. Viena no nupat izdotajām grāmatām ‘’ Vēstules no 20. gadsimta’’ ir tautas garīgais portrets, - saka autore.

Es speciāli ņēmu vēstules no laika pirms Atmodas, kad cilvēki man rakstīja kā rakstniecei un prasīja padomus un dalījās ar savām emocijām, cerībām. Turklāt cilvēki rakstīja no visas Padomju Savienības, ne tikai no Latvijas. Taču pamatā te ir Atmodas laika vēstules, jo šīs grāmatas uzdevums ir atstāt Latvijas tautas portretu, un te ir vēstules gan krievu valodā, ko rakstīja Latvijas krievi, kas bija lojāli atmodai, Latvijai un barikādēm, gan arī lielākais vairums vēstuļu no latviešiem, kas atbalstīja.

Marina Kosteņecka saglabājusi vairāk par trim tūkstošiem ar roku uz papīra rakstītu vēstuļu, ko viņa saņēmusi no saviem lasītājiem daudzu gadu garumā. Grāmatā dažviet redzamas arī glītos rokrakstos rakstīto vēstuļu oriģinālu kopijas un paraksti – Jānis no Inčukalna, izsūtītā Laima no Sibīrijas, Antoņina no Penzas Krievijā vai tautieši Amerikā.

Vēstules bieži rakstniecei sūtītas uz citiem adresātiem, kā raidījuma "Panorāma" redakcijai, Latvijas Radio, Rakstnieku savienībai vai Tautas frontei. Atmodas laika posmā Kosteņecka saņēmusi arī negatīvas vēstules, taču tās autore apzināti nav ielikusi šajā grāmatā, jo vēlas izgaismot cilvēku gaišo būtību, kurai nav vienas tautības.

Grāmata apliecina, ka nav sliktu vai labu un pareizu vai nepareizu tautību, bet ir cilvēki. Un tad, kad notiek vēsturiski ļoti svarīgi pagriezieni, tad saliedējas visi gaišie cilvēki, un tie var būt jebkurā tautībā. Man kā Atmodas notikumu tiešai lieciniecei ir pienākums no malas parādīt arī lielajai pasaulei to gaišo portretu, tieši tāpēc grāmata iznāk abās valodās – krievu un latviešu.

Savukārt otra grāmata ir pērn nelielā tirāžā izdotā Kosteņeckas biogrāfija "Mans 20. gadsimts", kas sarakstīta kopā ar žurnālistu Georgu Stražnovu kā divu laikabiedru saruna caur "Skype" par Latvijas vēsturei svarīgiem pagrieziena punktiem. Vairāk par atmiņu krājuma grāmatām vēl rezumē rakstniece:

Grāmatas ir par to, kā es vispār nonācu tik tālu, ka būdama etniskā krieviete, es ar abām kājām nostājos Tautas frontes pusē, nevis Interfrontē. Kā nodzīvoju dzīvi līdz Atmodai. Un kā mēs visi kopā ar radošo inteliģenci gatavojām Atmodas augsni. Un, ja latviešiem ir Antiņš un galu galā tas stikla kalns (bibliotēka), kur es taisos uzbraukt ar saviem invalīdu ratiem un prezentēt savu grāmatu, tad tā tauta nevar vienā vai divās paaudzēs pēkšņi kļūt ļauna, slikta, melna un ar ne tik gaišu portretu. Varbūt mēs ne tik bieži pieejam pie spoguļa un to paši saskatām, bet tā seja ir palikusi gaiša.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrība Marinas Kosteņeckas atmiņu krājuma atvēršanas svētkus rīko šonedēļ, un sestdien no pulksten vieniem līdz trijiem bibliotēkas telpās būs sastopama arī pati autore.