Tādi atradumi gadās reti, atzīst Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Tā rīcībā nesen nonākušas veselas divdesmit nekad publiski nerādītas minūtes no Latvijas poētiskā dokumentālā kino pioniera Ulda Brauna filmas „235 000 000”. Par vērienīgāko dokumentālo filmu Latvijas vēsturē dēvētās kinolentes simt trīsdesmit minūšu versija līdz šim glabājās režisora mājās, bet skatītāji kinoteātros iepazina divreiz īsāku – cenzētu un īsinātu variantu. 

Ievadkadros redzamais traktors, kura fonā atveras un to aprij gigantiski rūpnīcas vārti, savā ziņā simbolizē to trāpīgo kontrastu principu, kas ir visas filmas pamatā. Herca Franka veidotajā scenārijā partijas kongress un industriālie sasniegumi mijas ar bērnu dzimšanu, kāzām, vecumu.

Filmas nosaukums ir parafrāze par Vladimira Majakovska poēmu „150 000 000” un atsaucas uz tā brīža iedzīvotāju skaitu PSRS. Iecere bija ambicioza: gada garumā pa visu Padomju Savienību braukāja četras filmēšanas grupas; režisoram Uldim Braunam materiāla bija ārkārtīgi daudz.

„Mani ļoti aizkustināja viņa vārdi, ka viņi abi ar Hercu Franku esot sapratuši, ka vietām ir par garu, bet tā tomēr ir vēsture, ko viņi ir filmējuši. Un tās vārdā ir vērts ielikt kadrus, ko tu varbūt normāli filmā neliktu,” saka režisore Kristīne Briede.