„Mūzika ir noteicošais, lai dejotu, tam, kā tiek veidotas horeogrāfijas. Nevar skanēt viens, un kustēties savādāk,” atzīst horeogrāfs Jānis Purviņš raidījumā Kultūras Rondo sarunā par latviešu skatuviskās dejas mantojums un jaunradi Deju svētku repertuārā.  

Meklējam atskaites punktu, lai iezīmētu situāciju skatuves deju attīstībā, cik daudz pagātnes mantojuma saglabājam, cik pārveidojam un attīstām  tālāk? Kāda ir horeogrāfu izpratne par skatuvisko deju un izteiksmes līdzekļiem, kā to veidot? Kultūras Rondo studijā, gaidot Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus, diskutē Dagmāra Bārbale, horeogrāfe, tautas deju ansambļa „Vektora”, vadītāja, kurā  pirmo reizi būs arī deju svētku virsvadītāja, Maruta Alpa, Latvijas Nacionālā kultūras centra dejas mākslas eksperte, Iluta Mistre, horeogrāfe, Lielvārdes bērnu un jauniešu deju kolektīva „Pūpolītis” un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Vēji” vadītāja, dziesmu un deju svētku virsvadītāja, un Jānis Purviņš, horeogrāfs, dejas pedagogs, deju svētku virsvadītājs, tautas deju ansambļa „Līgo”  mākslinieciskais vadītājs.

„Deja būtu jāveido atbilstoši mūzikas materiālam. Horeogrāfs bieži izdomā soļus, ko šajā mūzikas materiālā nevar izdejot, tad dejotājs sāk palikt smieklīgs, jo viņš mokas. Viņš grib izdejot, ko autors iecerējis, bet mūzika tam nav piemērota," turpina Jānis Purviņš.

„Dejā jābūt līdzsvaram,” uzskata Iluta Mistre. Katrs autors sadarbojas ar konkrēto komponistu, atrod īpašu tautasdziesmu un veido sev raksturīgā manierē deju. Arī es tā strādāju. Ir jābūt līdzsvaram, nedrīkst pārkāpt normas, ka vairs nesaprot, vai tā ir ungāru vai citas tautas.”

Arī Iluta Mistre atzīst, ka „puse no veiksmīgas dejas ir mūzikas materiāls”. Viņa arī uzskata, ka deju radītāji daudz vairāk varētu ielūkoties krājumā, kur apkopoti latviešu deju pamatsoļi un izmantot vairāk nekā tikai sešus polkas soļus.

„Man ļoti patīk dejas, kuras iemīl dejotājs. Viens ir horeogrāfijas, kas patīk man pašam, otrs – kas patīk skatītājiem, trešais – kas patīk skatītājiem,

ceturtais – līdzsvars, kad paņemam no tautas mantojuma to latviešu soli un pieliekam tikai sev raksturīgo īpašo šarmu, rokrakstu, ar ko manas dejas atšķiras no citām. Šīs ir latviešu skatuviskās dejas,” atzīst Iluta Mistre.

„Pamatā ir horeogrāfa un deju kolektīva vadītāja iekšējā sajūta, kas balstīta uz pieredzi,” par to, kā top deja bilst Dagmāra Bārbale „Kad veido dejas, vai iestudē īpašā manierē, paļaujies uz sajūtu, katru mirkli neskatās grāmatā. Bet uz sajūtu var paļauties, ja ir zināšanu bāze un iepriekšējā pieredze. (..) Risks ir, ka ar savu izdomāto kustību liec dejotājam izskatīties smieklīgi. Tas ir sliktākais, ko vadītājs ar savu dejotāju var izdarīt, liec dejot, kas viņam nepastāv, kas viņam nesanāk. Dejotājs uz skatuves jūtas nelaimīgs, viņš jūtas slikti, viņš no kauna ir gatavs ielīst zemē, bet viņš to dara, jo vadītājs lika.”

Četri stāsti par satikšanos ar deju

Maruta Alpa: „Man bija trīs gadi, un vecāki mani bija aizveduši uz Ādažu deju pulciņu, dejoju „Pulksteņu deju” – visi pārējie bērni bija pulksteņi, es biju pulksteņu meistare. Tā iznāk, ka ievilka uz visu mūžu.”

Jānis Purviņš: „Jebkurš, kurš strādā šajā nozarē, ir agri sācis dancot. Gan jau kāds lācītis un zaķītis bija pirmais, ko dancoju. Atceros, ka horeogrāfijas sāku agri veidot, jau 13 – 14 gadu vecumā paklusām strādāju. Pirmo horeogrāfiju atceros. Likās jūra līdz ceļiem..., gribējās, lai nesaprot, kas pie kā turas. Tagad nedaudz ar smīnu atceros savu pirmo horeogrāfiju.” stāsta Jānis Purviņš.

Iluta Mistre: „Man palaimējās, jo bērnudārzā mums bija talantīga muzikālā audzinātāja. Man uzreiz mugurā bija Nīcas tērps. Jo mana mamma bija pirmskolas izglītības skolotājā un Lielvārdes bērnudārzā bija šīs Nīcas tērps. Un tas man bija mugurā. Mīļākā deja bija „Sijā auzas tautu meita” - Māris bija bāliņš, Atis bija tēva dēls. Man tas Māris patika labāk. Skolotāja bija iestudējusi, ka „tautiets vedīs visu mūžu, bāliņš mazu gabaliņ”. Ar Ati bija jādejo promgājiens, Māris skrēja no aizmugures, un es tik uz to Māri... „Sijā auzas tautu meita” bija pirmā mīļākā deja, tas bija mirklis, kad sapratu, ka dzīvi gribu saistīt ar deju, ka nebūšu ne zaķītis, ne pele.”

Dagmāra Bārbale: „Līdzīgi, kā pārējiem, deju gaitas sākās tik sen, ka sevi neatceros. Mamma strādāja Smiltenes kultūras centrā par koncertmeistari tautas deju ansamblim „Ieviņa”, un es kā mazs bēbītis jau tiku ņemta līdzi uz mēģinājumiem. Gulēju zem klavierēm, starp soliem, uz soliem. Tā līdz kādiem 2, 5 gadiem. Tad mamma saprata, ka jākāpj uz skatuves. Mani uzstūma uz skatuves. Man negribējās, bija puņķi un asaras, gulēt bija patīkamāk. Bet pēc tās vienas nodarbības vairs nekāpu nost.”