Šodien, 11.decembrī, aprit 90 gadi, kopš dzimis aktieris, režisors un pedagogs Arnolds Liniņš. Viņa šīs zemes gaitas aprāvās 1998. gadā, un, kaut pētnieciskajā literatūrā un publicistikā varam iepazīties ar Arnolda Liniņa plašo darbības lauku un atstāto iespaidu teātrī un kino, tas vēl arvien šķiet papildus izzināms un vērtējams.

Ievadā skan fragments no spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta darba “Mīlestība un gudrība” Arnolda Liniņa lasījumā. Abas stihijas aktieri, režisoru un pedagogu pavadījušas visu mūžu, kaut dažbrīd mainot savu ārieni un izspēlējot grūtāk atrisināmas šarādes.

Pēc Rīgas 5. vidusskolas beigšanas Arnolds Liniņš iestājās Medicīnas institūtā – tomēr interese par teātri izrādās lielāka un drīz vien seko noklausīšanās Latvijas Valsts Konservatorijas teātra fakultātē. 1949. gadā reizē ar aktrisi Baibu Indriksoni jauno talantu uzņem uzreiz otrajā kursā. Pēc studijām seko darbs Drāmas – tagadējā Nacionālajā – teātrī, savu spēju apliecināšana arī mūzikā, kā vokālistam.

Elgas Īgenbergas dziesmas “Sniegpulkstenītes” un “Cauri pilsētai” kļūst par sešdesmito gadu sākuma populārās mūzikas simboliem. Šajā periodā Arnolds Liniņš kļūst par Jaunatnes teātra aktieri un režisoru, 1963. gadā absolvē Konservatorijas Režijas nodaļu, kur viņa pedagogi bija gan Aleksandrs Leimanis, gan Vera Baļuna, gan studiju noslēguma posmā arī Eduards Smiļģis.

Pēc diviem gadiem Liniņš jau skolojas pie teātra režijas lielmeistara Anatolija Efrosa Maskavā, Ļeņina Komjaunatnes teātrī, tas vainagojas ar Valsts teātra mākslas institūta GITIS Augstāko režijas kursu diplomu. Tad, 1971. gadā Arnolds Liniņš sāk strādāt par Raiņa Dailes teātra galveno režisoru, un šis darbs ir pārpilns izaicinājumu gan māksliniecisko mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā, gan kolektīva iekšējā darbā.

Teātra zinātniece Līvija Akurātere savā pārskatā “Arnolda Liniņa metode darbā ar aktieriem” raksta: “Arnolds Liniņš gāja režisora pedagoga ceļu, liekot pieredzējušiem aktieriem cīnīties ar rutīnu un atjaunot izpratni par meistarību, sākot vēlreiz ar pareizas, uz īstenību balstītas skatuves darbības elementu apguvi. Ar saviem nepiekāpīgajiem prasījumiem viņš sekmēja visa mākslinieciskā kolektīva tālāko izaugsmi, cenzdamies panākt ansambļa mākslu, kuras pamatā būtu vienoti metodoloģiskie principi”.

Nepiekāpīgs Liniņš bija arī pret vēl tikai topošajiem aktieriem, ar kuriem, kopīgi ar dzīvesbiedri Ainu Matīsu, strādāja Valsts Konservatorijā izveidotajā Tautas Kinoaktieru studijā, kuru arī abi vadīja. Viens no šīs studijas audzēkņiem, kopīgi ar brāli Andreju, astoņdesmitajos gados bija Dailes teātra direktors, aktieris Juris Žagars.

Intervijā kinozinātniecei Ingai Pērkonei, kura lasāma Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu izdevumā “TeKiLa”, Aina Matīsa stāsta par vīra profesionālajām nostādnēm:

“Viņam bija grūti iedibināt to teātri, kas viņam patika. Viņš bija ļoti nopietns cilvēks, un saskatīja nevis izklaidējošo un atslogojošo līniju - viņam teātris bija cilvēka garu urdošais, problēmas aizskarošais un risinošais veids, tāpēc viņa visa repertuāra izvēle un ievirze bija ļoti nopietna dramaturģija, kurā dominēja skaidra līnija – personība, laikmets, vara, sabiedrība, kas bieži vien nesaprot ideju, ar kuru dzīvo šī personība, vide un sabiedrība, kas lauž šo personību, tās ideju. Garīgi attīstītais cilvēks, vide un sabiedrība ap viņu, saskarsme, spēja vai nespēja saprasties, bojāeja vai izraušanās uz augstāku sapratni. Personība, vara, traģēdija, kas ap to saistās. Šīs problēmas viņam šķita ļoti svarīgi risināt.”

Ingu Pērkoni aicinām dalīties viņas nvērojumos par Arnolda Liniņa atstāto mantojumu mūsu kinovēsturē.

Par režisora darbu un sūtību pašam Liniņam neeot lāgā paticis runāt, paskaidrojot, ka “mēs daudz runājam par jauno, bet turpinām darboties pa vecam”. Tomēr ir bijušas reizes, kad meistars iesaistījies arī šīs tēmas apspriedē. Tā, piemēram, sarunā ar Gunaru Treimani 1980. gada ierakstā.