“Vēl nevaru nekādu viedokli paust, tikai sakāpinātu emociju koncentrātu,” tā rītā pēc iestudējuma “Salome” pirmizrādes sarunā Kultūras Rondo bilst režisors Viesturs Kairišs.

Ar Oskara Vailda “Salomi” režisors Viesturs Kairišs noslēdzis iecerēto pasaules līmeņa literāra teksta un mūzikas simbiozes triloģiju, kas tapusi sadarbībā ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo. Raiņa “Ugunī un naktī” skanēja Riharda Vāgnera mūzika, Henrika Ibsena “Pērā Gintā” - Edvarda Grīga, Oskara Vailda “Salomē” dzirdam Riharda Štrausa mūziku. Un šoreiz ļoti būtiska nozīme ir arī kustībai. 

“Mūzika ir kaut kas burvīgs, kāpēc netaisīt. Un teātris kā sintētiska māksla,” tā par savu izvēli iestudēt dramatiskus darbus kopā ar mūziku bilst Viesturs Kairišs. “Latvijā sagrozīts priekšstats, kas ir muzikāla izrāde. Liekas, ka tas ir mūzikls. (..)

Muzikāla izrāde ir daudz kompleksāka, tās var būt arī ļoti elitāras, ne tik vienkāršas. Mainīt priekšstatu, kas ir mūzika teātrī, muzikāla izrāde, ir svētīga lieta un ir interesanti ar to nodarboties.”

Mīlestība ir galvenā tēma, kas izskan Marka un Mateja evaņģeliju stāstā par Salomi. Mīlestība, kas sakāpināta līdz neprātam. Mīlestība, kas noved līdz nāvei. Mīlestība, kas liek upurēt sevi. Bet vienlaikus Salome nav mīts, Salome ir reāla vēsturiska persona, ķēniņa Hēroda sievas Hērodijas meita no pirmās laulības, kas dzimusi mūsu ēras 14. gadā. Kad Hērods apsola daiļajai Salomei izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos, ja vien viņa piekritīs dejot viņa dzimšanas dienas svinībās, Salome pieprasa Jāņa Kristītāja galvu.

“Sajūtas ir pārsteidzoši vieglas. Iemesli ir dažādi. Viens no tiem, jo šajā darbā notiek augšāmcelšanās. Tāpēc ir tik viegli,” atzīst Reinis Dzudzilo.

“Katra radīšana bieži ir grūta, atkarībā no tā, kas rodas, tu pārdzīvo smagāk vai vieglāk. Šajā reizē ir priekpilnas sāpes avi skumjas,” norāda Krista Dzudzilo.

Režisors arī atzīst, ka ne tikai šajā iestudējumā ir svarīgi savienot aktierspēli, mūziku tekstu, deju un kustību. Viņš atzinīgi vērtē, ka mūsu kultūrvidē parādījusies tāda vērtība kā profesionāli izglītoti mūsdienu dejas cilvēki. Turklāt sadarbībā ar horeogrāfi Elīnu Lutci pārliecinājies, ka viņai ir cits priekšstats par kustība teātrī.

“Ne jau tas ir svarīgi, ka pieaicini dejotājus vai cirkus māksliniekus, bet svarīgi, kas ir tajā darbā,” tā par Salomes deju bilst Viesturs Kairišs. “Darbā ierakstīts, ka tā ir septiņu plīvuru deja. Sāc domāt, kā risini tos septiņus plīvurus.

Var ar neizteiksmīgāk šallītēm apvīt solisti, var skatīties dziļāk, kas ir šī atkailināšanās, ieskatīšanās spogulī. Ideja par septiņiem nāves grēkiem, tie ir ļoti vienkārši grēki. Tā ir garīgā nāve, ne fiziskā.

Garīgā nāve mūs var piemeklēt un piemeklē fiziskās dzīves laikā. Koncepti rodas no dramaturģijas, meklē risinājumus, domā, kā strādāt, nevis piesaistīt kaut ko, lai būtu jautri.”

Horeogrāfe Elīna Lutce atklāj, kā lēnam piedzima deja ar septiņiem dejotājiem, katrs no viņiem ir viens no grēkiem, jo režisors jau sākumā pateicis, ka tie nebūs tradicionālie plīvuri. “Tas ir tik pateicīgs materiāls, ar ko strādāt,” ierakstā atzīst horeogrāfe.