Literatūra bez cilvēka emociju pārklājuma tai pāri ir un paliek tikai burtu apkopojums, kurš sabirdināts uz papīra loksnēm. Šodien, 30. jūlijā, Rīgā, Sarkandaugavas pusē, ēkā ar zīmīgu uzrakstu "Sēru nams" notiek atvadīšanās no dzejnieka un atdzejotāja Knuta Skujenieka.

Viņa dāvātās emocijas saviem lasītājiem atvēra jaunu iespēju, kā pārdomāt un sagremot tās dzīves nestundas, ar kurām saskaras katrs cilvēks neatkarīgi no vecuma un pieredzes. Taču ne jau tikai minorīgi toņi raksturo Skujenieka izteiksmi. Tāpat kā ikdienas saziņā, arī savā dzejā viņš dāvāja gaišu cerību, kas stiprināta ticībā un uzmanībā pret pasauli un tās vissmalkākajām norisēm. Ik pa reizei šajā gaišumā iegailējas arī pa kādai labsirdīgas ironijas liesmiņai, nereti vērstai pašam pret sevi.

Piedāvājam aizceļot sešus gadus tālā pagātnē, kad Kultūras rondo devās apciemot Knutu un Intu Skujeniekus dažas dienas pirms dzejnieka 80 gadu jubilejas.