XIV Latvijas amatierteātru salidojums “Spoguļo!” norisinājās Alūksnē no 19. līdz 21. jūlijam. Tas pulcēja kopā ap 1800 dalībnieku no 115 amatierteātriem. Salidojumā laikā uz dažādām skatuvēm Alūksnes pilsētā un novadā varēja noskatīties ap 50 izrāžu  – atšķirīgas pēc žanra, formas, attēlotā laikmeta, kā arī izteiksmes līdzekļu izvēles.

Salidojuma laikā pirmo reizi pasniegta Līvijas Akurāteres balva. To saņēma Ogres Tautas teātris. Īpašais Latvijas Nacionālā kultūras centra apbalvojums turpmāk reizi piecos gados tiks piešķirts vienam Latvijas amatierteātrim par izciliem sasniegumiem amatiermākslā un būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrvides veidošanā. Kultūras Rondo par Latvijas amatierteātru situāciju stāsta amatierteātru salidojuma mākslinieciskā vadītāja Cēsu teātra režisore Edīte Siļķēna, režisors Jānis Kaijaks, kura vadītais Ogres Tautas teātris saņēma 1. Līvijas Akurāteres balvu, un profesors Jānis Siliņš, kurš bija gan ekspertu komisijā, gan pārzina amatierteātru situāciju arī ikdienā.

"Amatierteātru darbība pēdējos 10 gados man ir kļuvusi ļoti nozīmīga. Un šī balva patiešām, es viņu uzskatu par ārkārtīgi nozīmīgu. Vispirms personīgi tas nozīmē, ka mākslinieciskā programma, kādu es biju izvēlējies, kādu es esmu šos gadus darījis, viņa ir rezultējusies, tam ir jēga, bijusi, ko es esmu darījis, tas man personiski," atzīst Jānis Kaijaks."Tad man milzīgs prieks un lepnums par savu kolektīvu, kurš, man liekas, pašreiz ir tādā ļoti augstā savu spēju punktā."

"Man ir ļoti svarīga arī liekās, ka šī balva ir Līvijas Akurāteres vārdā. Vienmēr ir bijusi mazliet tāda konfliktēšana starp profesionāļiem un amatieriem, profesionāļi vienmēr skatījušies mazlietiņ uz to skeptiski, ironiski, dažnedažādi. Un Līvija Akurātere bija tas brīnišķīgais cilvēks, kas mīlēja teātri vispār. Viņa nešķiroja, viņa mīlēja tos, kas ar teātri no sirds nodarbojas, un tas ir it kā, man liekas, tāds milzīgs, kaut kāds tāds kā izlīdzinājums šajā lietā. Un kaut kas ļoti nozīmīga," vērtē Kaijaks.

„Viennozīmīgi amatierteātru vidē Līvija Akurātere bija ļoti svarīga. Vispirmām kārtām režisoriem, man liekas, es nezinu, nu vismaz manas paaudzes režisoru nevienu, kurš nebūtu pie Līvijas mācījies vai saņēmis kādu konsultāciju, padomu, ieteikumu, rosinājumu,”  uzskata Edīte Siļķēna. "Un man liekas, ka ārkārtīgi liels amatierteātru aktieru pulks ir tāds, ar kuriem Līvija runājās, viņus iedvesmoja, iedrošināja, protams, arī viņa bija klāt ļoti daudzos festivālos. Šinī reizē, kad Līvijas vairs nav, mēs tikai sākam saprast, ko viņa mums nozīmēja. Tāpēc tas bija ļoti svarīgi mums šo balvu izveidot."

„Viņas izglītība, ir aktrise. Viņa 1950. gadā beidza aktieru kursu. Pie Smiļģa trīs gadus inscenējumus redzējusi tajā kritiskajā laikā līdz 1953. gadam, kad pret Smiļģi bija viss kas vērsts. Tālāk Zinātņu akadēmiju un grāmatas par aktieriem, un pieķeršanās jauniem cilvēkiem, vienmēr jaunajiem cilvēkiem,” atklāj Jānis  Siliņš. „Tos jaunos cilvēkus gan profesionālajos aktieros un režisoros viņa atrada, gan amatieros, jo bieži vien jau arī pret Līviju tajā kritikas saimē, kura arī kādreiz noslāņojās, teica: ai nu, Līvija. Līvija bija vienkārši unikāla, viņa visu vienmēr tvēra, pie tam ar ļoti labām angļu, vācu valodas zināšanām, kas arī ir jāpiezīmē, ka daudzi tālaika kritiķi nemaz nezināja. Viņa lasīja oriģinālā, viņa vācu teātri zināja, viņa angļu teātri zināja un nebaidījās ar to iedvesmot amatierteātrus.”