Barikāžu laiks izmaina arī noskaņojumu mākslinieku aprindās

Pirms nedēļas aizvadījām Barikāžu piemiņas 30. gadadienu. Šis periods mūsu vēsturē paliks kā krasu pārmaiņu laiks vispirms jau politiskajā ziņā – Padomju Savienības milža māla kājās parādījušās plaisas nespēja aizķitēt ne solījumi par jauno "politikas kursu", ne agresija, kura prasīja arī cilvēku upurus gan Baltijas valstīs, gan citviet. Noskaņojuma maiņa bija saredzama arī radošajās, proti, mākslinieku aprindās – sāka izzust gan redzamās, gan neredzamās robežas starp ikdienā pieejamo un to, kas līdz tam brīdim bija nesasniedzams. Neliels pārskats par šī perioda radošajiem strāvojumiem.

Termins „Robežpārkāpēji” Latvijas jaunāko laiku mākslas vēstures leksikonā ieviesies, pateicoties mūziķim, māksliniekam un arhitektam Hardijam Lediņam. Viņa spriedumu Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ņēma par virsdevīzi izstādei, kura 2005. gadā apkopoja 80. gadu nogales un 90. gadu sākuma mākslas izpausmes. Mākslas centra vadītāja Solvita Krese iezīmē šīs mākslinieku paaudzes ietekmju līniju, kuras sākumpunkts pulsēja Rietumu pasaulē. Viņa atzīst, ka tā brīža aktīvie mākslinieki bija kā antenas, kuras jūtīgi uztvēra ārzemēs valdošo radošo strāvojumu vibrācijas. Tas nozīmēja gan saturisku, gan formālu meklējumu ceļus.

Solvita Krese šajā mākslinieku pulkā piemin Oļegu Tilbergu, Kristapu Ģelzi, Ojāru Pētersonu, Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu. Dalīties ar saviem iespaidiem atvērto robežu sakarā aicinu mākslinieku un dzejnieku Andri Breži – viņš bija viens no tiem māksliniekiem, kuriem bija iespēja aizbraukt uz Rietumberlīni un piedalīties grupas izstādē. Taču sākums šim stāstam nebūt nav viegls.