30. maijā, Vizmas Belševicas dzimšanas dienā,  Ojāra Vācieša muzejā atvēra Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas otro grāmatu „Bille, Anss un citi”. To izdevis apgāds "Mansards". Pirmā burtnīca iznāca pirms gada, atminoties rakstnieci viņas 85. jubilejā. Otrajā grāmatā apkopoti 60. - 80. gados sarakstīti un iepriekš nepublicēti prozas darbi. Līdz ar šīs burtnīcas iznākšanu, ir publicēti visi Vizmas Belševicas sarakstītie prozas darbi, un pētnieki var ķerties pie darba.

Sērijas pirmajā burtnīcā „Nepazītā mīlestība un citi stāsti”, kas iznāca pirms gada, iekļauta 50. – 60.gados Vizmas Belševicas rakstītā proza. Nu iznākusi otrā arhīva burtnīca „Bille, Anss un citi”, tajā lasāmi  60. – 80. gados iepriekš nepublicētie prozas darbi – stāsti un prozas cikls ar nosacītu nosaukumu „Ceļā uz Ansu Lerhi-Puškaiti”.  Grāmatas sakārtotājs un redaktors ir Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs.

„Tie ir darbi, kas atrodas viņas arhīva, kas nav bijuši iekļauti iepriekšējās grāmatās un Kopotos rakstos. Šī  ir prozas grāmata un pēdējā šajā sērijā, līdz ar to tiek pavilkta tāda kā strīpa viņas prozas mantojumam – trīs stāstu krājumi, trīs Billes grāmatas, divas grāmatas bērniem, pasaku grāmata un divas šīs. Viss vairāk prozas nav. Prozas pētnieki var ķerties pie darba,” stāsta Jānis Elsbergs.

Jānis Elsbergs arī atklāj, ka atsevišķi darbi ir skices. Nepabeigts ir arī stāstu cikls par Ansi Lerhi-Puškaiti. Kāpēc nepabeigts, tas nav zināms. Tas tapis 70. gadu sākumā, kad Vizmai Belševicai bija ražīgs dzejas periods, varbūt tāpēc prozas cikls palicis maliņā.

„Ir daži īsie stāsti, manuprāt, ļoti labi. Nav saprotams, kāpēc dzīves laikā nav publicējusi, Piemēram, stāsts „Kā pieneņu gredzeni". Brīnišķīgs opuss, nav skaidrs, kāpēc nav publicējusi,” bilst Jānis Elsbergs.

Liepājas teātra aktrise Samira Adgezalova grāmatas atvēršanā lasīja nodaļu „Pluskvamperfekta jaunkundze” no cikla „Ceļā uz Ansu Lerhi Puškaiti”. Latviešu folkloras krātuves pētnieks Guntis Pakalns, kurš ir arī Anša Lerha- Puškaiša radinieks, rakstnieks un folklorists bijis viņa vecvecmāmiņas brālis, atzīst, ka par Vizmas Belševicas prozas ciklu neesot zinājis.

„Par Lerhi -Puškaiti ir maz saglabājušies rakstiski avoti. Interesanti vērot, kā viņa pārradīja to, kas ir zināms un mēģināja no nedaudziem teikumiem un frāzītēm sajusties, kā bija tajā vietā, kā viņš jutās. Emocionālā rekonstrukcija ir ļoti moderna metode,” analizē Guntis Pakalns. „Tagad arī mēs no ierobežotā faktu daudzuma mēģinām uzzināt kaut ko vairāk par Lerni-Puškaiti. Zinātnieki to liek kultūras kontekstos, viņa likusi emocionālos kontekstos.” Guntis Pakalns uzskata, ka iedvesmas avots šim ciklam varētu būs Imanta Ziedoņa „Kurzemīte”.

Cikls „Ceļā uz Ansu Lerhi-Puškaiti” atspēko vienu no pašas autores radītajiem un regulāri uzturētajiem mītiem, ka viņa nekad neesot rakstījusi atvilktnei. „Viņa kategoriski noliedza, ka tādu taktiku nekad izvēlējusies, bet šie Puškaiša stāsti ir rakstīti 1971. gadā,  kad viņai bija aizliegts publicēties, un nebija zināms, vai šo aizliegumu atcels. Stāsti par nacionālās kultūras darbinieku un nacionālā noskaņā ieturēti, diez vai varēja reālistiski cerēt, ka publicēs,” vērtē Jānis Elsbergs.

Kas vēl gaidāms no Vizmas Belševicas nepublicētajiem darbiem? „Nākamā būs dzejas grāmata. Tur man priekšā apjomīgs darbs, jo uzmetumu, skiču un papīru daudzums ir un haotisks. Būs ko ķimerēties. Bez šīs dzejas grāmatas būs vēl trīs, četras šīs sērijas grāmatas. Vēl jāizšķiras, ko laist tautās, ko ne. Darbs turpinās. Ceru, ka līdz Belševicas 90 gadu jubilejai to varēs uzskatīt par kaut cik pabeigtu,” norāda Jānis Elsbergs.

Divpadsmit gadu laikā, kopš rakstnieces aiziešanas mūžībā, publicēti vairāki darbi no Vizmas Belševicas apjomīgā arhīva, bet kā jaunākā izdevuma ievadā raksta Jānis Elsbergs „..kvalitātes latiņu negribas laist zemāk, galu galā katram rakstniekam ir tiesības arī uz neveiksmēm un rakstāmgaldā palikušiem darbiem.”