Čehu dramaturgs, esejists, dzejnieks un disidents Vāclavs Havels – viņu pazīstam arī kā neatkarīgās Čehijas pirmo prezidentu – 1980. gadā savai mīļotajai sievietei Olgai, sēdēdams komunistiskā režīma cietumā, raksta: "Interesanti, ka lielākajā daļā savu sapņu es darbojos kā brīvs cilvēks, tomēr pat sapnī apzinos, ka esmu ieslodzīts..."

Brīvības un varas attiecības – ne tikai politiskā, bet vispārcilvēciskā līmenī – parādās daudzās no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla filmām. Arī Čehoslovākijas jaunā viļņa kino, par kuru šīsdienas festivāla pieturpunkti.

Programmu “In Kino Veritas” šogad veido Čehoslovākijas 20. gadsimta 60. gadu spožākie un nozīmīgākie kino darbi, kurus kopā ar festivāla radošo ditektori Sonoru Broku atlasījis Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Pēteris Krilovs.

Režisoram jautājam, vai tas, ka šīs bieži vien radikālās un saturiski asociatīvās filmas tolaik varēja parādīties uz ekrāniem, ir saistāms ar sociāli totalitātā režīma savilktās dūres atspriegošanos bijušās Čehoslovākijas iekšpolitikas un kultūras teritorijā?

Viena no zīmīgākajām programmas “In Kino Veritas” lentēm ir režisora Jana Ņemeca drāma “Nakts dimanti”, kura uzņemta 1964. gadā pēc rakstnieka Arnošta Lustiga autobiogrāfiskā stāsta “Tumsa nemet ēnu”. Alēna Renē, Roberta Bresona un Luisa Bunjuela estētikai pielīdzināma, filma būs skatāma ceturtdien, kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē.

Filmas izvēlas arī Kino muzeja vadītāja Ieva Andžāne un komiķis un nedaudz arī mūziķis Edgars Bāliņš.