Kultūras Rondo studijā par aizejošo un jauno gadu sarunājamies ar cilvēkiem, kuri šajā gadā sevi atklājuši kādā jaunā nodarbē. Vistālāko ceļu ir mērojis Tēvs Benedikts jeb Rinalds Stankēvičs, Viļānu klostera priekšnieks un Viļānu draudzes prāvests. Viņš mūs pārsteidza ne tikai ar dalību koncertā „Latvijas gredzens. Latgale”, bet arī ar savu Latvijas dienasgrāmatu. Diriģents Jānis Erenštreits, jau zinājām, ka viņš ir „cimzists” un iedvesmojis arī Laura Gundara un Vara Braslas izrādi „Latia” Valmierā par Jāni Cimzi, bet šogad izdevniecībā „Upe tuviem un tāliem” iznāca grāmata „Kroņu pinējs”. Dramaturgs Matīss Gricmanis – šogad debitēja arī kā aktieris pats savā dramaturģiskajā atklāsmē „Būt nacionālistam”; un viena no fonda “Viegli” dibinātājām, kā arī apbalvojuma “Laiks Ziedonim” vadītāja Ināra Kehre mūs pārsteidza, kļūstot par Rīgas Cirka direktori.

Rinalds Stankēvičs: Nespēju atteikt

“Bez piedāvājuma nebūtu piekritis,” tā par savu līdzdalību uzvedumā “Latvijas gredzens. Latgale”” stāsta Rinalds Stankēvičs un atzīst, ka pats arī ir nedaudz vainīgs, jo pirms vairākiem gadiem Sigvards Kļava viesojās Viļānos ar “Litāniju”, kad arī iepazīnušies. “Kad radās ideja par programmu, kurā varētu redzēt, ar ko katrs novads dara Latviju bagātāku (..) atrast īpašo, ar ko Latgale, Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, kur izpaužas mūsu mīlestība uz Latviju. Sigvards organizēja tikšanos “Gora” par to, ko iekļaut programmā, un arī uzaicināja mani nez kāpēc. Uzdevums grūts – pusotras stundas laikā jāparāda novads. Nevienas liekas skaņas, nevienas liekas sekundes. Pateicu savas domas un domāju, ka viss ir beidzies. Pēc pāris mēnešiem man zvana, ka būs jāpiedalās. Spurojos pretī, ka neesmu latgalietis, ko man darīt Latgales programma. Nespēju atteikt.”

Jānis Erenštreits: Gribēju Cimzi mazliet celt saulītē

“Gadiem ejot, arvien vairāk tirda bērnībā, jaunībā, arī brieduma gados nenoskaidrotas lietas. Lappuses ar Cimzi nav vienīgās,” tā par savu pievēršanos rakstniecība atzīst diriģents Jānis Erenštreits. “Viņam bija aktuāla jubileja, par viņu maz izteicās mūzikā pazīstamas personas. Man radās vēlme viņu mazliet celt saulītē. Pirmā apņemšanās bija ar nelielu rakstu publiski reabilitēt, labo darbu viņam bija stipri daudz, gribēju jubilejas gadā lai tas noskan. Kad sāku vairāk interesēties, atklājās tādas lietas, ka vairāk vaļā netiku, kamēr neieliku gribētu teikt tādā skolas vecumā bērniem saprotamā valodā, manas paaudzes cilvēkiem saprotamā valodā. Izstaigāt Cimzes dzīves ceļu,lai redzētu, kā viss tapa laikā, kad par Latviju neviens skaļi vēl neuzdrošinājās domāt. Kādos apstākļos viņš mācīja savus audzēkņus, kādos izglītojās pats. Man bija svarīgi pamanīt, ka viņam bija ģimenes audzināšanā tāda, kur visām lietām bija nozīme, ne tikai strādāt saimniecībā un rūpēties par jaunākiem brāļiem un māsām. Latviešiem no laika gala bijis svarīgi dziedāt un arī lai bērns spēlētu kādu instrumentu.

(..) nedrīkstam aizmirst, ka pirmie dziesmu svētki 1873. gadā noteikti bija pateicoties brāļiem Cimzēm par latviešu tautasdziesmu apdarēm.”

Matīss Gricmanis: Es nodarbojos ar pieaugšanas stāstu stāstīšanu

Kā var nojaust izrādē “Būt nacionālistam”, Matīss Gricmanis vairākas reizes dzīvē mainījis nodarbošanos, bet par izrādes tapšanu ir divas versijas.

“Oficiālā – Valters Sīlis man piedāvāja, otra – es jau taisīju miniizrādi par to, kā strādāju Saeimā pie viena slovēņu režisora, kurš strādā ar cilvēkiem, kuri nav aktieri,” atklāj Matīss Gricmanis. “Viņš aktieriem neko nepiedāvā pats un gaida, ka kaut kādā veidā izliksim sevi. Nevarat iedomāties, ko režisors var panākt, kad viņš neko nedara. Viena etīde bija tāda, kurā es izpildu eksekūciju savam bijušajam priekšniekam ar virtuves piederumiem. Šī etīde bija aizgājusi līdz Valteram Sīlim, viņš uzzināja, ka esmu strādājis Saeimā, ka man ir tāds stāsts. Tad kopā ar viņu gājām cauri manai autobiogrāfijai, un tas izvērtās par krietni garāku stāstu, kā varējām parādīt izrādē, jo ilgu laiku biju saistīts nacionālisma vilni. Jau 14 gadu vecumā iestājos “Visu Latvijai” jaunatnes organizācijā.”

“Uz šo izrādi nāk pavisam citādi cilvēki, nekā uz citām Dirty Deal Teatro izrādēm, ir daudz vecāka gadagājuma cilvēki, nāk cilvēki ar Latvijas karogu apsietu ap kaklu,” stāsta Matīss Gricmanis. “To es negaidīju, biju gaidījis, ka nāks cilvēki, kas sagaidīs kritiku no manis. Es nenodarbojos ar kritiku, bet ar pieaugšanas stāstu stāstīšanu. Tāpēc tas izrunā cilvēkus, kas balsojuši par Nacionālo apvienību, turpinās balsot, šajā izrādē viņi var ieraudzīt šos cilvēkus kā cilvēkus, nevis kā emblēmas.”

Ināra Kehre: Pagrūdu pati sevi

Ināra Kehre kļūšanu par Rīgas Cirka direktori arī sauc par pieaugšanas stāstu.

“Katram ir tāds pieaugšanas stāsts un nevis reizi dzīvē, bet reizi noteiktā laika periodā. Mans pieaugšanās stāsts sākās ar to, ka es jutu, ka ir nepieciešams kāds jauns pagrieziens, ceļš, kurā es varu augt, attīstīties un darīt kaut ko, kur nevaru nojaust, cik tas prasīs no manis, kas man būs jāvada. Ar to sākās, pagrūdu pati sevi.”