Latvija Eiropas valstu vidū ir ar vislielāko to cilvēku īpatsvaru, kas dzīvo dzīvokļos - tāds interesants atklājums bijis izstādes „Kopā un atsevišķi” veidotājiem. Daudzdzīvokļu namiem veltīta izstāde „Kopā un atsevišķi” pašlaik skatāma ISSP Galerijā. Tā ir daļa no ekspozīcijas, kas 2018.gadā pārstāvēja Latviju Venēcijas arhitektūras biennālē. Izstādē apskatāmas gan Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas, gan četri konceptuāli arhitektūras maketi. Izstādi papildina arī grāmata par daudzdzīvokļu namu arhitektūru Latvijas ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā ainavā.

Lielu daļu ekspozīcijas veido fotogrāfijas, ne velti izstāde notiek ISSP Galerijā, tāpēc izstādes „Kopā un atsevišķi” viena no kuratorēm Evelīna Ozola atklāj sadarbību ar fotogrāfu Reini Hofmani.

"Viņam, man liekas, ir burvīgi izdevies visu iemūžināt skaistā ziemā, kāda bija iepriekšējā, sniegs attēlos ļauj koncentrēties uz ēkām," vērtē Elīna Ozola.

Aizvadītajā vasarā notika 16.Venēcijas arhitektūras biennāle un Latvijas paviljonā tās galvenā tēma “Freespace" tika skatīta caur daudzdzīvokļu namu prizmu. Izstādes kuratori rādīja, kā brīvība un fiziskā telpa ir savstarpēji saistītas. Daļa no Latvijas paviljona ekspozīcijas tagad redzama Rīgā.

"Venēcijā bija daudz vairāk materiālu, kas vairāk izstāstīja dzīvokļu vēsturi Latvijā, dažādus pašreizējos jautājumus, tās bija arhīvu fotogrāfijas, grāmatas, infografikas, video materiāli. Rīgā nav iespēja to visu parādīt.

Toties esam izdevuši grāmatu arī latviešu valodā par tādu dzīvošanas vai mājokļa vēsturi Latvijā. Tur var uzzināt, ko dažādos laika periodos nozīmējis jauns labs dzīvoklis gan cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā,

gan ieskatīties jautājumos, kas mūs sagaida kopumā jau tuvākajā nākotnē," atzīst Evelīna Ozola.

Stāstot par dzīvokļu māju celtniecības attīstību, Evelīna Ozola atzīst, ka tā bijusi izšķiršanās, kas notikusi 20. gadsimta 20. gados, kad bija plašas diskusijas, kurās iesaistījās gan nekustamo īpašumu attīstītāji, gan politiķi, gan arhitekti, kopīgi meklēja, kas būtu labākais risinājums mājokļiem Rīgā. 

"Sākumā bija mēģinājumi ar rindu mājām, kādas redzam Ropažu ielā vai Liepājas ielā. Bet drīz secināja, ka tik daudziem cilvēkiem nepieciešami dzīvokļi kompaktā vidē. Un arī ekonomiski izdevīgāk ir veidot blīvākas blokmājas.

Tika pārņemts risinājums no Rietumeiropas. Arhitekti ietekmējās no Vīnes, Berlīnes, Amsterdamas. Pārņēma skaistas lielas ēkas ar plašiem pagalmiem, domājot par to, lai cilvēkiem būtu plašs ērts dzīvoklis, gan kopīgā atpūtas telpa būtu patīkama un ērta lietošanai," skaidro Evelīna Ozola. "Tika izveidota jauna tipoloģija, kas pēc tam ietekmēja mūsu sadzīvi uz ilgu laiku. To pašu lēmumu atkārtoja arī padomju vara, kas dzīvokļos saredzēja citu instrumentu, bet viņu solījums bija katrai ģimenei sagādāt dzīvokli un vispraktiskākais veids, kā to izdarīt, ir būvēt daudzdzīvokļu namus.

Bija interesants atklājums, ka Latvija Eiropas valstu vidū ir ar lielāko to cilvēku skaitu, kas dzīvo dzīvokļos. Individuālās dzīvojamās ēkas, savrupmājās ir sapnis, mīts vai atmiņa, bet realitāte ir citāda."

Venēcijas biennāles laikā iznāca grāmata angļu valodā, kurā ieskats Latvijas dzīvokļu vēsturē, tādā 100 gadu griezumā, tagad iznācis izdevums latviešu valodā, arhitektu Evelīnas Ozolas un Matīsa Groskaufmaņa sastādīts.

"Vēsturiskais daļai nākusi klāt aktuālo jautājumu analīze. Matīss Groskaufmanis raksta par "Latvijas sarukšanu", gan demogrāfisko, gan teritoriālo, ka dzīvokļi zināmā mērā ir atbilde uz šo jautājumu. Pati esmu uzrakstījusi par mājokļu politikas un mājokļu tirgus satikšanās robežu, Ieva Zībarte - par mājokļu interjeru, Ilze Martinsone  par īpašajiem projektiem PSRS laikā," norāda Evelīna Ozola.

Provokatīvākā daļa meklējama grāmatas beigās, kur vairāki arhitektūras praktiķi un apvienības piedāvā vizuālus komentārus par dzīvi kopā un atsevišķi nākamajā desmitgadē. Ar šo publikāciju cerot aktualizēt diskusijas un projektus, kas padarītu pieejamu, kvalitatīvu un drosmīgu daudzdzīvokļu namu arhitektūru par ikdienu.

Evelīna Ozola piebilst, ka ar šo darbu paspējuši aptvert daļu no tēmas, jo vēl neesot gājuši iekšā dzīvokļos, kas būtu interesants papildinājums: redzēt, kā dzīvo, uzzināt par sadzīves pieredzi, par saprašanos ar kaimiņiem, taču iespējams tas vairs nav darbs arhitektiem, bet šis jautājums jāatstāj antropologiem.

Izstāde „Kopā un atsevišķi”, kas veltīta daudzdzīvokļu namiem ISSP Galerijā būs skatāma līdz 27.martam.