Autobiogrāfiskajā romānā "Dullā Daukas piezīmes", kuru laidis klajā apgāds "Madris", teātra un kino aktieris un režisors Vilis Lapenieks vēstī par Latvijas 20.gadsimta vēstures sarežģītajiem līkločiem.

Autors atklāj daudzus patiesus notikumus un faktus un dalās ar plašākai auditorijai, iespējams, līdz šim nezināmām liecībām. Grāmatu caurvijošais pavediens ir kino – galvenokārt latviešu – un tā gaitas no pašiem pirmsākumiem, sava loma autora atmiņās arī trimdas perioda kino nozares norisēm.

Uz sarunu par Viļa Lapenieka personību un dažādiem viņa darbības periodiem aicinājām kinozinātnieci Ingu Pērkoni.

Vilis Jānis Lapenieks dzimis 1908. gadā Liezērē, mūžībā devies 1983. gadā Dienvidkalifornijā. Skolojies Liezēres pamatskolā. Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, Zeltmata un Ernesta Feldmaņa vadītajos dramatiskajos kursos. Bijis Ziemeļblāzmas, Ziemeļlatvijas un Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Pēc iecelšanas Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nozares režisora amatā top lielākais un pazīstamākais darbs - filma "Zvejnieka dēls", kura tiek uzņemta 1939. gadā pēc rakstnieka Viļa Lāča romāna motīviem. 

1944. gada oktobrī Lapenieks dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, strādā Britu militārās pārvaldes dienestā. Blombergā izveido latviešu mākslas centru un turpina darboties kā filmu režisors. 

1952. gadā izceļo uz Amerikas Savienotajām Valstīm, gadu nostrādā Bahamu salās, bet kopš 1953. gada dzīvoja Dienvidkalifornijā, izveidoja savu fotouzņēmumu Holivudā, piedalījās amerikāņu filmās kā aktieris un režisora palīgs, aktīvi iesaistījās latviešu kultūras dzīvē.