Latvijas Nacionālais teātris simto sezonu atklājis ar Raiņa lugu interpretācijām - „Pūt, vējiņi!” un „Antiņš. Zelts. Kalns” (pēc Raiņa lugas „Zelta zirgs” motīviem). Savukārt Raiņa un Aspazijas vasarnīcā iekārtota izstāde „Rainis.1918” - kā Rainis izauklē Latvijas neatkarības ideju savos filozofiskajos rakstos un daiļradē?

„Katrs Raiņa darbs ir nedaudz par valsti,” uzskata izrādes un izstādes veidotāji. Kultūras Rondo studijā „Pūt, vējiņi!” režisors Elmārs Seņkovs. Ierakstos uzklausām scenogrāfi Moniku Pormali un aktierus Lauru Siliņu (Barba) un Jēkabu Reini (Uldis).

"Rainim ir dzelžaina kompozīcija, to nevar lauzt, tā neļaujas subjektīvām interpretācijām. Bija uzstādījums, ka tas ir kanons. Radīt pieminekli piemineklim tas bija mūsu uzdevums (..) Es negribu uzbāzties ar subjektīvu interpretāciju, bet ļaut runāt pašam Rainim. Man bija svarīgi teksti, skaistais poētisms, spēks, tautasdziesmas, pantmērs," stāsta Elmārs Seņkovs.

"Pirmais noteikums, kas man bija svarīgs, jāskan Imanta kalniņa mūzikai, blakus Raiņa lielumam, tieši materiālam, atrast uz skatuves, skaņā, spēlē dabūt Raiņa vērienu. Imanta Kalniņa mūzika ir precīza, fenomenāla izjūta par šo lugu. Kāpēc teātrī tā nekad nav skanējusi, tā ir mīkla," atkāj režisors.