Fotogrāfes Intas Rukas jaunākais veikums: formāli un saturiski bagātīgā izstāde „Atcerēties dzīvi” Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir melnbaltu portretu kolekcija, kuros redzami cilvēki, kas bijuši karā, bēguši no kara šausmām vai bijuši situācijās, kas apdraud dzīvību. Viņi piekrituši runāt par savām bailēm, izvēli un drošsirdību – kaut paši to tā nenosauc. Gan Otrā pasaules kara nežēlīgo notikumu liecinieki, gan bēgļi no mūsdienu karstajiem punktiem, gan cilvēki, kas cīnījušies Afganistānā, Irākā vai citviet – visi uzticējušies Intas Rukas objektīvam un klātbūtnei.

Fotogrāfes Intas Rukas skatiena laukumā cilvēkam vienmēr ir bijusi svarīga vieta, piemēram, ciklos „Cilvēki, kurus satiku” un „Amālijas 5A”. Jaunajā projektā indivīdu vizuālajai pašpietiekamībai pievienojas bagātīgi personīgo pieredžu apraksti, kuri atveidoti vienkāršā, sadzīviskā valodā, bez ārpusnieciska, lietišķa aukstuma.

Jaunais projekts „Atcerēties dzīvi” apkopo dzīvesstāstus, kuru centrā ir vai nu karš, vai sacelšanās pret apsiešanu, vai arī varonība, glābjot citus no drošas iznīcības, kura tik cieši ir sajūgta ar militāru konfliktu norisēm.

Jauni un veci, augsta ranga sabiedriski darbinieki un vienkārši strādnieki, vīrieši un sievietes – katram ir sava balss, kuru pievienot kopējam korim.

Hosē Karmelo Sbedzi, draudzīgi saukts par Pepi, Rīgā ieradās, lai apciemotu savu senu draudzeni, Zviedrijas vēstniecības darbinieci. Tā kā arī Inta Ruka strādā turpat, abi likumsakarīgi satikušies un Pepes dzīvesstāsts projekta iecerei atbildis visā pilnībā.

Studiju laikā, 1967. gadā, Pepe aktīvi darbojās Argentīnas studentu kustībās, kas vēlāk kļuva par nemiernieku grupām. Pēc notveršanas sekojusi spīdzināšana un arī ieslodzījums, septiņdesmito gadu nogalē Pepe ar sievu un trim bērniem bēg uz Zviedriju, tomēr drīz vien viņš pievienojas draugam Raulam un viņa pārstāvētajai revolucionāru kustībai Kostarikā.

"Visu šo gadu laikā es nekad neesmu nožēlojis savu dalību revolucionāru rindās. Karadarbībā es zaudēju vienu roku, un, pat ja būtu jāzaudē arī otra, es tik un tā to darītu vēlreiz – ja tautai tas būtu vajadzīgs. Vai pat tūkstoš reižu!" atzīst Hosē Karmelo Sbedzi.

"Mēs gan, protams, vairs negribam karu nekur pasaulē, mēs gribam mieru. Taču, kamēr pie varas ir šis vīrs, kurš šobrīd saimnieko Baltajā Namā, risks, ka notiks karš, ir ļoti liels."

Vēl viena tāla viešņa, ar kuras stāstu var iepazīties izstādē, ir Magda Bratemarka no Nikaragvas. Viņas nozīmīgākās bērnības atmiņas: īsi apmeklējumi pie tēvoča, politiskā ieslodzītā, kurš ar savu domubiedru grupu izcieta sev piespriesto sodu Esteli pilsētas cietumā.

1980. gadā Magda piedalās Studentu jauniešu grupas izveidē, kurai piepulcējas skolotāji un vecāki, visbeidzot arī jau aizvadītās revolūcijas līderi. Viņu mērķis bija Nacionālais Izglītošanās krusta karš – šoreiz gan pavisam pozitīvā nozīmē, ar nolūku mazināt analfabētismu un nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi mazāk attīstītajos valsts reģionos. Šobrīd Magda Bratemarka strādā starptautiskās iniciatīvās Afganistānā, Pakistānā, Bangladešā, Ekvadorā, Kolumbijā un vēl daudzās valstīs, kurās izglītība un veselības aprūpe vēl arvien nav tik pieejama un pašsaprotama dzīves kvalitāte.

"Mums tas bija ļoti svarīgi – izglītība, ražošana, veselība, jo Nikaragva daudzus gadus prezidenta Samosas diktatūras laikā bija ļoti nabadzīga valsts. Daudzi reģioni vispār bija bez skolām, jauniešiem nebija iespēju doties uz pilsētām, lai studētu.

Man un manai ģimenei izglītība kā pats svarīgākais kļuva tāpēc, ka mana vecvecmāmiņa bija ļoti bagāta sieviete, taču visu savu turību pazaudēja krāpniekiem, jo parakstīja darījumu līgumus, kaut pati neprata lasīt," skaidro Magda Bratemarka.

"Šobrīd strādāju starptautiskā izglītības organizācijā, kura monitorē izglītības attīstību Trešās Pasaules valstīs. Kad lasu gala ziņojumus par kāda projekta vai iniciatīvas rezultātiem, kas saistīti ar izglītību un veselību, mani arvien biežāk pārņem prieks. To cilvēku atdeve, kuri strādā šajās problemātiskajās zonās, ir ļoti liela. Gan viņi, gan arī es uzskatām, ka mūsu darbs nav tikai mācīšana kādam spēt izdarīt kaut ko, bet tā ir arī iespēja daudz ko atklāt un iemācīties pašam par sevi," turpina Magda Bratemarka.

Projekta „Atcerēties dzīvi” ideju raksturo fotogrāfe Inta Ruka.

“Doma bija, ka negribu paņemt vienveidību – vai sarkanarmiešus, vai leģionārus. Es meklēju ne tikai, kas bijuši karā, bet arī Marģers Vestermanis, kas bijis geto un divās koncentrācijas nometnēs. Tur bija kara bērni.

Kad izveidoju kolekciju ar testa bildēm, man tas likās par maz. Kad cilvēki stāstīja savu personisko sajūtu, kā tas bija, tas lika man daudz domāt, radās vēlēšanās turpināt,” skaidro Inta Ruka.

Fotogrāfe raksturos sava projekta varoņus un norāda, ka stāsti ir saprotami un cilvēciski. Viņa arī atzīst, ka apbrīno šos cilvēkus, kas ir ar mieru riskēt un palīdzēt citiem.

Ar fotogrāfes Intas Rukas jaunāko izstādi „Atcerēties dzīvi” Latvijas Fotogrāfijas muzejā var iepazīties līdz 23. septembrim.