„Man patīk stāstīt stāstus,” uzsver fotožurnālists Aivars Liepiņš. Divi fotostāsti jeb cikli „Teiču purvs. Siksala” un „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone” skatāmi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgo fotogrāfiju ekspozīcijā. Darbu tapšanas laiks 80./ 90.gadi, šim laikam  raksturīga – sociālas domāšanas ienākšana fotogrāfijā. Turpinot ierakstu sēriju „Fotogrāfs un viņa laiks”, tiekamies ar Aivaru Liepiņu.

Aivars Liepiņš ir laikraksta „Diena” fotoreportieris,  arī pirms nākšanas uz Radio paspējis sabildēt Ukrainas bēgļus Vecrīgā, bēgļu atbalsta centrā. Protams, viņam rokās fotokamera, un ir precīzs, nekavē ne minūti.

Bet pirms sarunas ar fotogrāfu vispirms ielūkosimies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā, kur tātad divas Aivara Liepiņa foto sērijas „Teiču purvs. Siksala” (tapusi laikā no 1987. līdz 1995.), kurā izseko vecticībnieku nomaļo lauku dzīvi, un sērija „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone”. Vispirms izstādes kuratore Elita Ansone raksturo Aivara Liepiņa darbus un rokrakstu.

No paša  fotogrāfiju autora uzzinām, kā bildes tapušas, un Aivars  vispirms atklāj, cik neatlaidīgi vēlējies nokļūt Siksalā.

Foto sērija „Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone” tapusi 1991.gadā, tajā redzami bērni, kuriem nepieciešama pastāvīga sociālā un medicīniskā aprūpe.

Aivaram Liepiņam stāsts no iekšpuses vienmēr šķiet interesantāks, tā reiz izdevies tikt pat slavenā Prāgas pulksteņa iekšpusē un redzēt, kā tur iekšā dzīvo svētie tēli.

Vēl jautājums par atšķirīgo ritmu, veidojot fotoreportāžas un strādājot pie autorprogrammām.

Aivara Liepiņa personālizstādes bijušas gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē ne tikai Lielbritānijā, arī Vācijā, Dānijā, ASV u.c. Vairakkārt atzīts par labāko preses fotogrāfu Latvijā.