No Starptautiskā jaunā teātra festivāla „Homo novus” plašās programmas izvēlamies trīs darbus, ko varēs piedzīvot festivālā. Ieskatāmies, kā top procesuāls vides darbs, kurā koks būs galvenais varonis; apmeklējam dzīvo grāmatu bibliotēku un dodamies uz kādu dzīvokli Avotu ielā, kurā atradīsies „Lietisko pierādījumu muzejs”.

Māksliniekiem Mārtiņam Dziļumam un Edvartam Loginam Andris Eglītis dod uzdevumu, jo viņi ir daļa no radošās komandas, kas veido darbu „no tā laika koki vairs nerunā”. Tikšanās vieta galvaspilsētas centrā, 13.janvāra ielas posmā starp Aspazijas bulvāri un Radio ielu, ir svarīga tās norisē.

Darba ieceri pamato dokumentālā teātra un kino režisore Krista Burāne un, kā tas vizuāli atspoguļosies, iestarpina mākslinieks Andris Eglītis.

 “Tā kā koki Rīgā joprojām ir aktuāla tēma un es pēkšņi sapratu, ka patiesībā ļoti maz zinu par kokiem, man bija interesanti veidot darbu, kurā koks ir galvenais varonis," stāsta Krista Burāne.

Festivāla "Homo novus" mākslinieciskā vadītāja Gundega Laiviņa, aicinot Kristu Burāni piedalīties festivālā, mudinājusi ņemt vērā pandēmijas stāvokli, to, ka arī maziem soļiem var būt liela nozīme.

"Mazais mērogs likās interesanta lieta, bet vienlaicīgi gribējās izdarīt kaut ko kas ir paliekošs. Izrādes nāk un aiziet, idejas nāk un aiziet, bet ir dzīvās lietas, kas paliek. Tāpēc koks. Mums būs divi koki izrādes laikā sāks savu dzīvi un ceram, ka turpinās dzīvot 150 gadus," atklāj Krista Burāne. 

Radošajā komandā iesaistīti arī mikrobiologs Tūrs Selga un bioloģe Iluta Dauškane, tā daudz ko uzzināsim par to, kas notiek zem zemes, koku skaņu sistēmā. Savukārt šīs procesuālās vides izrādes nosaukums ir citāts no pasakas, arī tā skanēs izrādē.

No pilsētas skaļās ielas pārcelsimies un Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur risināsies viens no festivāla Homo novus starptautiskajiem projektiem „Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē”.

Šis ir norvēģu režisores, horeogrāfes un mākslinieces Metes Edvardsenas daudzviet pasaulē īstenots projekts, kurā cilvēki atsaukušies aicinājumam kļūt par dzīvajām grāmatām, iemācoties no galvas paša izvēlētu darbu. Rīgā šim projektam piekrituši septiņi dažādu profesiju pārstāvji, starp viņiem arī māksliniece Rasa Jansone.

“Izrāde notiek viens pret vienu, ir viens lasītājs un ir viena dzīvā grāmata. Tas notiek bibliotēkā, tā ir vide, kurā ir visi priekšnosacījumi, lai tu iegremdētos labā, skaistā tekstā. Manuprāt, izrādes nosaukums uz to vedina,” uzskata Rasa Jansone.

Dzīvās grāmatas būs arī Valdis Ābols, Agate Bankava, Māra Brašmane, Dmitrijs Gaitjukevičs, Reinis Ivanovs un Pēteris Krilovs, bet bibliotekāre, kas izsniegs grāmatas, producente Santa Remere.

Tālāk dodos uz dzīvokli Avotu ielā, kur risināsies vēl viens festivāla notikums – klusa izstāde ar dzīviem elementiem „Lietisko pierādījumu muzejs”. Dzīvoklī tiekos ar tās veidotājām, horeogrāfi Janu Jacuku un projektu vadītāju Lauru Stašāni. Iepriekš esam tikušās laikmetīgās dejas izrādes „Baiļu rutīna” sakarā, tā bija Janas soloizrāde, kurā Laura bija dramatuģijas konsultante.

„Lietisko pierādījumu muzejs” būs atvērts no 3. līdz 9.septembrim, savukārt Jana vēlas aicināt uz “Lasījumu maratonu” - tā būs kā simboliska akcija, kas ar balsi konfrontēs klusēšanu.

Laura saka lielu paldies visām sievietēm, kuras jau atsūtījušas un dalījušās savā pieredzē, katrs stāsts viņām ir liels notikumus. Arvien vēl ir iespēja nodot anonīmi savu lietu vai stāstu "Lietisko pierādījumu muzejam".

Vēl izstaigāju dzīvokli - guļamistabā, bērnu istabā un vannasistabā rodu dažādus priekšmetus, kas ir vardarbības liecinieki, šoreiz tie neklusē.