Savu pētījumu par mākslinieku, izstāžu kuratoru, trimdas latvieti Valdi Āboliņu grāmatā apkopojusi mākslas zinātniece Ieva Astahovska. Kultūras Rondo studijā saruna par grāmatu “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā”. Grāmatu izdevis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Studijā - Ieva Astahovska un mākslas kritiķis Jānis Borgs.

"Lai arī viņš bija bāzēts vācu vidē, tajā pašā laikā latvietība viņam bija svarīga. Pats raksta, ka puse dzīves noritēja vācu avangarda kūsājošā politisko notikumu vidē, otra – piederēja trimdas lokam.

Droši vien tāpēc arī grāmata ir tik bieza un bagātīga, jo slāņi klājas pāri.

No vienas puses viņš bija 1968.gada jaunatnes revolūcijas vidū aktīvs, bet visu vairāk vērsa caur teorētisku interesi, viņu ļoti interesēja kritiskā teorija Valters Benjamins, Teodors Adorno," Āboliņa uzskatus raksturo Ieva Astahovska.

"Viņš vairāk bija vācu vidē, latvietība viņam bija “aiz borta”. Tas nenozīmē, ka viņš bija mazāk nacionāls. Daži nespēj to savienot. Viņš valkāja prievītes, dzintariņus, vāciešus "uzdzina kokā", jo uzstāja, lai tiek ievērotas visas mīkstinājuma zīmes viņa uzvārdā. Tā jābūt uzrakstītam un izrunātam, nekādas vācu atrunas nelīdzēja," stāsta Jānis Borgs.

Savā redzējumā par Valda Āboliņa politiskajiem uzskatiem un to ietekmi uz viņa radošo darbību dalās politiķis Māris Graudiņš žurnālists Juris Kaža.

"Viņš bija ļoti spilgta personība, bija pretrunīgs, jo atradās pretrunā daudz kam, ko konservatīvā latviešu trimdas sabiedrība uzskatīja par pareizu. Viņš bija integrējies un daudz panācis vācu avangarda mākslas pasaulē, vienlaikus viņš šo garu, šo kreiso domāšanu bija centies ienest latviešu trimdas sabiedrībā. Un viņš bija atradis sev domubiedrus. Viņš ienesa jaunās mākslas formas un vēsmas savā darbā un arī daļēji Latvijā," vērtē Juris Kaža.

Valda Āboliņa saites ar Latviju un sešdesmito gadu kreisā novirziena nianses komentē kādreizējais Eiropas latviešu jaunatnes apvienības aktīvists, publicists un literāts Ojārs Jānis Rozītis.

“Valdim droši šķita un viņš daudz smēlās kreisumu, viņš sajuta, ka tas bija lūzuma laiks. Līdz ar to tas ir neapzināti motivējis, jo kreisums jātver plašākā nozīmē kā radikāla domāšana. (..) Viņš meklēja atbildi, kur viņš šajā pasaule, gan Rietumu pasaulē, gan plašajā kontekstā, ieskaitot Latviju, atradīs savu vietu. Galvenais motors, kas viņu dzina, kreisumā dzīvojošais radikālisms, tieksme izanalizēt lietas līdz pēdējām sīkumam," uzskata Ojārs Jānis Rozītis

"Tas bija jauns kreisumus, kas integrēja estētisko teoriju, psihoanalīzi, literatūras teoriju Mēģinājums skatīties visaptveroši. Tas arī izpaužas Valda vēstulēs, lai tās atkostu, ir jāzina vismaz tik daudz, cik zināja viņš. Tas ir ellīgi daudz. Viņš nevienam nekādās atlaides nedeva,

viņš rakstīja vēstules, kā viņam ienāca prātā - valodas iet juku jukām, asprātības valodas spēles. Viņš netaupīja nevienu. Tikpat radikāli, kā viņš analizēja pats savu situāciju, viņš rakstīja vēstules."

Apjomīgais, 664 lappušu biezais, bilingvālais izdevums latviešu un angļu valodā veltīts trimdas kuratora un meilārta mākslinieka Valža Āboliņa (1939–1984) radošajam un intelektuālajam mantojumam un viņa lomai Latvijas mākslas un trimdas vēsturē aukstā kara gados. Publikācijā iekļautas viņa vēstules, raksti un politiskie komiksi, kā arī mūsdienās tapušas V. Āboliņa laikabiedru un jaunākas paaudzes pētnieku esejas par viņa aktivitātēm Rietumu avangarda mākslā un kultūras sakaru veidošanā ar Latviju. Šis izdevums ir arī par kultūras komplekso lomu attiecībās starp abām dzelzs priekškara pusēm. Kaut arī tās bija nošķirtas pasaules, spraugas mūrī pavērās, un V. Āboliņš bija viens no nozīmīgākajiem kultūras sakaru veidotājiem, kura pārliecības un idejas daudzi uztvēra kā radikālas, lai gan viņu virzīja ideālistiska vēlme caur kultūru veidot pārmaiņas politiskajā realitātē.