Līdz 20. janvārim mākslas izglītības centrā "Trīs krāsas" notiek Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Svešinieks un Ķēniņš”. Izstādē skatāmas ilustrācijas no izdevniecības “Neputns” izdevumu sērijas “Mākslas detektīvi” grāmatām “Svešinieka atnākšana” un “Pēdējais ķēniņš”. Izstādes nosaukums ir brīvs salikums no abu grāmatu nosaukumiem un aicina izpētīt Svešinieka un Ķēniņa tēlus no Luīzes Pastores stāstiem.

“Sākumā bija franču valoda,” sarunā Kultūras Rondo atklāj māksliniece Elīna Brasliņa, stāstot par savu darbību grāmatu mākslā un arī to tulkošanā. Frederika Beigbedera stāstu tulkojumi tapuši pirms vairākiem gadiem tulkošanas meistardarbnīca kopā ar Gitu Grīnbergu.

“Biju pabeigusi franču filoloģiju Latvijas Universitātē un iestājusies Mākslas akadēmijā, bija vasara ar Beigbederu. No tulkošanas es pamazām ieslīdēju mākslā. Tēvs mākslinieks, mamma mākslas vēsturniece, lai arī bija mazais sānsolis franču filoloģijā, tomēr mākslai nespēju pretoties,” min Elīna Brasliņa.

Māksliniece Elīna Brasliņa rada dzīvīgas ilustrācijas bērnu grāmatām, par kurām viņa saņēmusi arī vairākas balvas, tostarp Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā. Viņa arī tulkojusi Frederiku Beigbederu no franču valodas un atklāta viņas zīmējumu izstāde “Svešinieks un Ķēniņš”.

Elīnas Brasliņas ilustrācijas, kas tapušas grāmatai “Svešinieka atnākšana” un veltītas Niklāva Strunkes gleznai “Cilvēks, kas ieiet istabā”, stilistiski sasaucas ar Strunkes kubistisko gleznojuma manieri. Savukārt grāmatā “Pēdējais ķēniņš” māksliniece interpretējusi Voldemāra Irbes, tautā sauktā Irbītes šķietami vieglo pasteļkrītiņu zīmējumu izteiksmību un košumu. 

“Kad sāku ar Luīzi sadarboties, nezināju, cik grāmatas sekos,” stāsta Elīna Brasliņa par Luīzes Pastores grāmatu sērijas “Mākslas detektīvi” ilustrēšanu un atzīst, ka tā šķiet fantastiska ideja. Lai šādu sēriju veidotu, ir arī jāstrādā muzejā, bet palīdzēt var arī mamma (mākslas zinātniece Aija Brasliņa). 

Mākslas detektīvi turpinās, šobrīd top grāmata Marku Rotko. “Tas ir liels izaicinājums šobrīd Luīze ar to cīnās, tad būs man jācīnās. Tas ir pirmais mākslinieks sērijā, kura darbi nav īsti tēlojoši. Zinot virzienu, kurā Luīze dodas, liekas, ka viņa ir atradusi labu atslēgu un tas man palīdzēs,” vērtē Elīna Brasliņa.

Šogad Elīna Brasliņa ieguva Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā.

“Mana gribētākā balva kopš pirmās reizes, kad biju nominēta,” priecīgi atklāj Elīna Brasliņa. “Katru gadu eju ar mazu cerībiņu sirdī. Šogad tā piepildījās. Tas ir milzīgs gods un tā balva ir tik skaista un nozīmīga.

Stāv redzamā vietā un kad man ir smagi, varu pār plecu paskatīties un man atkal ir prieks."

Jau divus gadus norisinās darbs pie Edmunda Jansona animācijas filmas “Jēkabs, Mimi un runājošie suņi”, kas top pēc Luīzes Pastores “Maskačkas stāsta”. Šajā filmā Elīna Brasliņa debitē kā filmas māksliniece. 

Pirmā grāmata, ko māksliniece ilustrējusi ir Lūcijas Strautas “Ola, kura negribēja krāsoties”.