Dokumentālists Ivars Zviedris šobrīd uzņem filmu par pandēmijas laika norisēm – šajā iecerē netrūkst izaicinājumu.

Režisors atzīst, ka darbs nav vienkāršs un ļoti labi var redzēt atšķirības, kā bija ārkārtas situācijas laikā martā un kā ir tagad, rudenī un ziemā.

Zviedris vērtē, ka martā visi bija nobijušies un neziņā, pat tukšu lidostu bijis grūti nofilmēt. 

"Viss, kas saistās ar ārkārtas situāciju, bija ļoti sarežģīti pavasarī," bilst Ivars Zviedris.

Rudenī ir citādi. 

"Mēs jau vairākas reizes esam bijuši Stradiņu slimnīcā 14. nodaļā, saucamajā Covid nodaļā, kur mūs arī ietērpa trīs kārtās visādos apģērbos, respiratoros un vizieros. Mēs esam tur filmējuši un diemžēl esam nofilmējuši cilvēkus, kas tagad vairs nav. Tas notiek ļoti strauji. Mēs aizejam pagājušā nedēļā un cilvēks ar mums runā, aizejam nedēļas beigās un viņš jau elpo ar tā saukto intubācijas metodi, vakar saņēmu ziņu, ka šī cilvēka vairs nav," atklāj Ivars Zviedris.

"Tas ir mazliet cits impulss, cita situācija arī filmēšanai. Ir smagi ārstiem, Covid nodaļa, nav tur ļoti patīkami, būtībā tāda elle zemes virsū. Visi staigā kā citplanētieši, ne vienam nav sejas, ieej kā citā paradigmā.

Tā sajūta, to redzēsiet arī uz ekrāna, mēs filmējam poētiskā dokumentālā kino stilā. Kā viena māsiņa teica - neesam pieraduši skatīties nāvei acīs vēl joprojām," stāsta režisors.