Izdevniecība "Pētergailis" laidusi klajā dzejnieces Tamāras Skrīnas 70. jubilejas dzejas krājumu "Mini". Kabatas formāta sējumiņš piepulcējies šajā pavasarī izdotajām dzejas grāmatām. 

"Ap strupiem, aprautiem dzejas vārdiem plešas brīvi pieelpota, plaša, gudra un noslēpumaina laiktelpa, kur smalki niansēti sadzīvo spridzīga dabas lirika, sociāla groteska, mūžības zibšņi un dzīves smagums ar māla mēteli mugurā." Tā par Tamāras Skrīnas dzejoļu krājumu "Mini" raksta tā redaktore, autores spalvasmāsa un arīdzan valmieriete Daina Sirmā.

Līdz šim Tamārai Skrīnai ir iznācis viens dzejas krājums un bijusi viena publikācija dzejas kopkrājumā “Acis”. Kopš tā laika pagājis visai ievērojams laika sprīdis. Vai viņa krāj sakāmo, vai arī tas pienāk klāt mazpamazām, aptverot ne tikai mēnešu, bet gadu apjomu?

“Man visi dzejoļu bloki pazūd, aizslīd. Bet visu laiku es esmu rakstījusi. Publikācijas ir bijušas laikrakstā "Liesma". Katru mēnesi pirmajā piektdienā laikrakstā ir literatūras lappuse. Publikācijas ir daudz,” par saviem darbiem stāsta Tamāra Skrīna. “Tas, ka nav grāmatas, varbūt tā ir laba zīme, ka nav par daudz. Salīdzinot ar padomju laiku, kad iznāca vagoniem. Sliedes ir beigušās, vagoni vēl ripo. Es nevaru paņemt vagonu uz rokām. Es varu paņemt grāmatu, lielāku vai mazāku, bet ne vagonu.”

Dzejniece stāsta, ka nelieto nekādas elektroierīces, televizoru pēdējoreiz skatījusies pirms 20 gadiem, arī radioaparāts ir apklusis. “Mana pasaule ir nevis vārds, bet klusums,” secina Tamāra Skrīna, sarunas sākumā aicinot vienam otru uzrunāt uz “tu”, jo “tā Valmierā darot”.

Bet, kad dzejolis kļūst tā vērts, lai ar viņu varētu dalīties ar citiem?

“Tas ir pašam jājūt. Tā ir ir pašizjūta, pašapziņa, pašskaidrība. Tas ir tas, ko es gribu. Man neder patīk vai nepatīk. Ir divas iespējas, vai nu cilvēks to var izlasīt, vai ne. Tas nav gluži tik vienkārši,” vērtē Skrīna.

Dzejas krājumu “Mini” dzejniece veltījusi savai pilsētai Valmierai.

Tamāra Skrīna dzimusi 1950. gadā, Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā. 1969. gadā, pēc toreizējās Valmieras 11.varoņu komjauniešu vidusskolas absolvēšanas strādājusi Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā par šķeterētāju. Pirmā publikācija - dzejoļi "Smieties ir jāprot" un "Mēness zirgs" Valmieras rajona laikrakstā "Liesma" 1972. gadā, pēc sešiem gadiem iznāk debijas dzejoļu krājums "Dzintars asiņo" . Savukārt kopkrājumā "Četri" 1986. gadā tiek publicēta dzejoļu kopa "No vienas saules".