4. februārī Ģertrūdes ielas teātrī notika pirmizrāde iestudējumam “Fotosalons „Bagdāde””, šo dokumentālā teātra izrādi veidojusi režisore Elīna Cērpa. Bagdādes fotogrāfa un viņa dēla stāsti ir izrādes pamats. Turklāt pirmo reizi uz Latviju atceļojusi salonfotogrāfiju kolekcija no Bagdādes, un šīs fotogrāfijas var redzēt arī izrādē. Pēdējos četrdesmit gadus dzīve Irākā bijusi postoša, taču fotosalonā tapušajās fotogrāfijās nekas neliecina par kara klātbūtni. Izrādes veidotāji vēlas, lai skatītāji Latvijā kaut nedaudz pietuvoties ikdienas dzīvei Irākā, kas nav tikai ziņās atspoguļotais. 

Režisores Elīnas Cērpas dokumentālā teātra izrādi „Fotosalons „Bagdāde”” iesāk aktrise Jana Ļisova, iepazīstinot ar izrādes dalībnieku un atklājot šī stāsta rašanos. Izrāde turpinās angļu valodā, un kopā ar irākieti Omāru Albadžari tajā tiek skartas daudzas tēmas, bagātā vēsture, tradīcijas, fotografēšanās paradumi, dzīve Irākā pagājušā gadsimta 60. - 70. gados, protams, arī šodiena Bagdādē.

“Kad mācījos Amsterdamā, taisīju izrādi, kas bija ar fotogrāfiem. Projektam pieteicās Jasīna Al-Obeīdī dēls Zaids. Izrādē „Fotosalons „Bagdāde”” ir runa par Jasīna Al-Obeīdī fotogrāfijām. Iepazinos ar viņa dēlu. Tikai pēc laika viņš pastāstīja, ka tēvam ir fotosalons Bagdādē.

Pēc kāda laika tēvs atsūtīja paciņu ar burvīgiem veciem negatīviem. Sākām taisīt izrādi, bet Zaids nedabūja uzturēšanās atļauju un viņam bija jāatgriežas Irākā,” atklāj režisore Elīna Cērpa.

Taču viņa gribējusi izrādi turpināt un Ģertrūdes ielas teātris ideāla vieta šādai izrādei.

Izrādes viens no dalībniekiem ir Helsinkos dzīvojošs irākietis Omārs Albadžare.

“Esmu arī aktieris, es studēju tēlotājmākslas koledžā teātra nodaļā. Mūsu sadarbība sākās, kad Elīna Ģertrūdes ielas teātra cilvēkiem teica, ka viņai vajadzīgs aktieris. Un Maija Pavlova sazinājās ar mani. Ar Elīnu tikāmies Helsinkos, un es piekritu braukt šurp un piedalīties šajā izrādē Latvijā,” par savu iesaistīšanos izrādē stāsta Omārs Albadžare. “Man ir iemesls būt aktierim, jo es ticu vēstījumam, es ticu valodai kā dialogam, valodai kā uzzināt patiesību šajā pasaulē, dažādos veidos, mans veids ir stāstīt cilvēkiem, kas ir pareizi un kas ne. Cerēsim, ka stāstu kaut ko noderīgu. Šī izrāde bija nedaudz sāpīga, īpaši sākumā tā man atgādina, kāda Bagdāde bija senāk, kā cilvēki jutās 50. – 60. gados. Ikvienam tolaik bija ļoti jauka dzīve.

Un es esmu pārliecināts, ka ar to nepieciešams dalīties šajā darbā, jo par to stāsta arī šīs fotogrāfijas. Tās atspoguļo laiku, jo mūsu rīcībā ir fotogrāfijas no 50. gadiem līdz pat šai dienai. Domāju, atcerēties ir nepieciešams, un ka vēstures patiesība atspoguļojas fotogrāfijās un fotogrāfijas ir spēcīga lieta, kur to redzēt.”

“Protams, šajā stāstā ienāk arī manis paša piedzīvotais. Ja tiek stāstīts par tavu zemi, tad nāk prātā atmiņas, attiecības ar fotogrāfiju, arī paša pieredze fotosalonos, tāpēc arī manis piedzīvotais ienāk izrādē,” turpina Omārs Albadžare.

“Esmu apmeklējis fotosalonus daudzas daudzas reizes. Arī manam onkulim, viņš ir frizieris un viņam ir sava frizētava, bija fotosalons. Un es daudz laika pavadīju pie viņa, tāpēc es zinu.”

Omārs Albadžare jau gandrīz trīs gadus dzīvoju Eiropā, taču cer, ka kādu dienu atgriezīsies savā zemē. “Un cilvēki sāks saprast, ka tur nedzīvo tikai naidīgi ļaudis, irākieši grib dzīvot kā normāli cilvēki,” bilst Omārs Albadžare.

Izrāde veidota dialoga formā, kurā Jana, jauna eiropiete, izzina arī to, kāpēc pašlaik labāk nedoties uz Bagdādi, arī to, kā pieņemts fotografēt jaunu neprecētu sievieti fotosalonā. Elīna Cērpa bilst, ka izrādē ir daudzi Omāra un Zaida stāsti. Arī Omāram pašam milzīga dzīves pieredze, no tā var uztaisīt izrādi. Vienā no izrādes epizodēm Omārs uzbur parastu saulainu dienu Bagdādē, kad viens sprādziens visu izmaina.

Pie šī iestudējuma strādājusi arī māksliniece Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Krišjānis Strazdīts, protams, tās līdzautori ir fotogrāfs Jasīns Al-Obeidī un viņa dēls Zaids Jasīns, jo liela izrādes daļa ļauj vērot fotosalonā tapušās fotogrāfijas, mazus bērnus, jaunlaulātos, skaistas sievietes.

“Tām fotogrāfijām ir liela vērtība, piemēram, Amsterdamā, kad parādīju iesākto darbu, tās uzreiz pārņēma Amsterdamas Karaliskais tropu muzejs.

Šādas kolekcijas nav bieži sastopamas, Irāka izpostīta valsts, cilvēki rūpējas, kā sagaidīs nākamo dienu, ne par foto kolekcijām. Es izveidoju šo kolekciju no attēliem,” par izrādes tapšanu stāsta Elīna Cērpa.

Sarunā režisore arī min, ka pati gribētu aizbraukt uz Bagdādi, bet diemžēl šobrīd tur ir ļoti nedroši. Bet taujāta, ko ar šo izrādi veidotāji vēlas pateikt Latvijas skatītājam, Elīna Cērpa atbild – kaut nedaudz pietuvoties viņiem un ieraudzīt citas kultūras paralēles.

Iespējams, pirmo reizi no Bagdādes līdz Rīgai atceļojusi reta salonfotogrāfiju kolekcija. Fotosalonā, kurā pēdējo 50 gadu laikā uzņemti tūkstošiem attēlu. No tās var spriest, ka irākiešu foto kultūra ir teatrāla, sentimentāla, arī kontrolēta, bet tajā pašā laikā intīma.