Izstāde "Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē” jeb cilvēka un koka attiecības

Koks kā Latvijas kultūras iemiesojums - Kultūras rondo saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādes „Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē” veidotājiem. Iepazīstina Latvijas nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Arheoloģijas departamenta pētniece Ingrīda Līga Virse un LNVM Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis.

"Šīs izstādes ideja ir paskatīties uz pieejamo, dažkārt jau pazīstamo materiālu no citas perspektīvas, proti mēs raugāmies uz koku kā liecinieku gadu tūkstošiem ilgai cilvēka  un koka kopdzīvei, blakus eksistencei. Tie 12000 gadi," atklāj Imants Cīrulis

"Īsi pēc Ledus laikmeta beigām, sekojot ziemeļbriežiem, tagadējā Latvijas teritorijā ienāk cilvēki, gandrīz vienlaicīgi ar cilvēkiem Latvijas teritorijā ienāk arī koks," turpina Imants Cīrulis. "Šo gadu laikā  ir mainījušās neskaitāmas sabiedrības formas, politiskie režīmi, dažādi citi faktori un mēs neatpazītu sevi mūsu senčos pirms 5000 gadiem. Turpretī cilvēka un koka attiecības ir palikušas tikpat svarīgas un centrālas, kā tas bija tolaik."

Ingrīda Līga Virse atklāj, ka senākā lieta izstādē ir no 8 g.t.p.m.ē. Tas ir teju 10000 gadus vecus koks.

Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības bulvārī 32 ir tapusi vērienīga izstāde “Airis, Mozus un radio. Koks Latvijas vēsturē”. Pandēmijas raisīto ierobežojumu dēļ izstādes atklāšana pārcelta uz vēlāku laiku. Izstādes saturs veidots, apvienojot dažādu jomu muzeja speciālistu – arheologu, etnogrāfu, vēsturnieku – zināšanas, savukārt vizuālo risinājumu veidojusi entuziastiska jauno dizaineru un arhitektu komanda. Izstāde un dažādi tematiskie pasākumi skaidros dažādas cilvēka un koka attiecību šķautnes vairāku tūkstošu gadu garumā no akmens laikmeta līdz mūsdienām.

Koks un cilvēks Latvijas teritorijā ienāca teju vienlaicīgi – drīz pēc pēdējā leduslaikmeta beigām. Šo 12 000 gadu laikā notikušas kardinālas pārmaiņas visās jomās, taču cilvēka un koka līdzāspastāvēšana bijusi apbrīnojami noturīga. Koks un mežs bijis gan Latvijas dabas vides pamatelements, gan svarīgs, neizsīkstošs resurss, tādēļ koka lietojumā ir “nolasāma” mūsu zemes un sabiedrības vēsture. Tiesa gan, pilnīga harmonija cilvēka un koka attiecībās nav valdījusi teju nekad. 

Izstādes piecās tematiskajās sadaļās akcentēts katram vēstures laikmetam tipisks koka funkcionālais pielietojums un raksturīga šķautne cilvēka un koka attiecībās. Vissenākie Latvijā no koka izgatavotie priekšmeti – unikāli 4000–6000 gadu seni zvejas rīki un iedzīves priekšmeti no Sārnates neolīta apmetnes – izstādē raksturo laikmetu, kad cilvēks pielāgojās pirmatnējai videi un tikai ļoti pakāpeniski to pārveidoja atbilstoši savām vajadzībām. LNVM glabātā kultūrvēsturiski nozīmīgā baznīcu kokskulptūru kolekcija izstādē ļauj iejusties sena dievnama atmosfērā, aicinot iedziļināties koka pielietojuma pārmaiņās, ko nesa viduslaiku Livonijas piederība Hanzas sakaru tīklojumam. Savukārt zemnieku sētā tradicionālās saimniecības apstākļos visspilgtāk redzams koka universālais pielietojums sadzīvē. To izstādē var izzināt, pētot no visdažādākajām koka daļām atjautīgi radītus priekšmetus un 18.–19. gadsimta amatnieku gatavotās mēbeles, kas iemieso amatnieka individualitāti. Turpretī industriālajam laikmetam veltītā izstādes sadaļa visreljefāk izceļ dilemmu starp koka izmantošanu un saudzēšanu, kas pastāvējusi gandrīz vienmēr, taču ekstrēmi saasinājās tieši 19.–20. gadsimtā.