"Kim?" būs mākslinieces Zentas Dzividzinskas arhīvam veltīta izstāde

 14. jūlijā "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā atklās izstādi "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā", kurā būs aplūkojami materiāli no mākslinieces Zentas Dzividzinskas arhīva, viņas fotogrāfijas no fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma, kā arī austriešu mākslinieces Sofijas Tunas fotogrāfijas no privātkolekcijām.

“Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 60. gadu fotomākslinieces Zentas Dzividzinskas un mūsdienu austriešu mākslinieces Sofijas Tunas dialogs ar arhīvu starpniecību. Saruna ar izstādes kuratori Zani Onckuli.

Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb "ZDZ" bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi.

Lai arī Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties cisvīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas "normu koriģējošais" (Inga Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies "neglīti". Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par "neizdevušos" mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija "diametrāli pretēja" (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā.