Gleznotāja un pedagoga Vilhelma Purvīša balva, kas ir augstākais apbalvojums Latvijas vizuālajā mākslā, šogad tiks pasniegta jau piekto reizi. Izvērtējot divu gadu veikumu, balvai izvirza astoņus pretendentus un viņu darbus. Balvas saņēmēju uzzināsim jau 17. februārī. Līdz stāsti par nominēto darbu māksliniekiem. Šoreiz tie būs Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons, kas balvai nominēti par izstādi “Dziesma” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā 2015. gada vasarā.

Izstādē - projektā „Dziesma” apmeklētāji klausījās īpaši šai izstādei radītas kora dziesmas ierakstu. Dziesmu varēja klausīties un varēja arī tai izsekot nošu pierakstā, kas bija atrodams izstādē. Turklāt reizi nedēļā varēja baudīt priekšnesumu kora izpildījumā "Arsenāla" foajē.

Mākslinieki Anna Salmane un Krišs Salmanis, caurskatot visas pēc neatkarības atgūšanas Dziesmu svētku noslēguma koncertos iekļautās dziesmas, izveidoja visbiežāk lietoto vārdu virkni, lai noskaidrotu, kā šie vārdi raksturo mūs pašus – dziedātājus un klausītājus. „Dziesmas” vārdus ar skaņu papildināja komponists Kristaps Pētersons. Purvīša balvas izstādes iekārtošanā līdzdalīgs ir vienīgi Krišs Salmanis, jo Anna Salmane un Kristaps Pētersons šajās dienās strādā ārpus Latvijas.

“Esam pierakstījuši, ka “Dziesma” sāka šķilties 2013. gadā, kad ar māsu Annu Salmani pārrunājām muzikālos iespaidus: viņa bija klausījusies Dziesmu svētku noslēguma koncertu, es pirms kāda brītiņa biju dziedājis Latvijas dzimšanas dienas koncertā korī “Burtnieks”,” stāstu par izstādes “Dziesma” tapšanu sāk Krišs Salmanis. “Annai bija šķitis, ka dziesmu svētki kā parasti pacilājoši un forši, bet jo tālāk, jo grūtāk paliek. Uz beigām jau palicis pavisam smagi ap sirdi. Viņa ir prātīgāka par mani, viņai ir arī filozofes izglītība un viņa bija secinājusi, ka iespējams, tas drūmais iespaids radies, ka dziesmu svētku dziesmas, īpaši jaunās, ir iegansts, lai kolektīvi kopīgi izkliegtu dažādus grūtus vārdus – Daugava, asinis, sāpes, asaras. Man bija līdzīgs piedzīvojums dziedot 18. novembrī: it kā valstij dzimšanas diena, krīze garām, notikumi Ukrainā vēl nebija sākušies, likās, ka paliek labāk, būvējam valsti, bet mēs dziedājām par draugu, kura drīzā nāve ir gaidāma otra drauga rokās, ko nopļaus ložu spiets kā bites...

Mēs to pārrunājām un nolēmām, ka jāuzraksta tāda riktīgi latviska, vissmagākā dziesma, lai vairāk tādas nav jāraksta, lai var rakstīt kaut ko celsmīgu par nākotni vai šodienu."

Salmanis ir gandarīts par sadarbību ar komponistu Kristapu Pētersonu, kurš ne tikai ir precīzs un konceptuāls, bet arī ārkārtīgs darba rūķis un vienas dziesmas vietā sagādājis trīs. 

Krišs Salmanis veido kustīgus attēlus un instalācijas. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, papildinājies Ķelnes Mediju mākslas akadēmijā. Piedalās izstādēs Latvijā, Lietuvā, Vācijā un ASV. 2013. gadā kopā ar mākslinieku Kasparu Podnieku veidojis Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē.

Anna Salmane visbiežāk strādā ar foto, video un instalācijām. Mākslas bakalaura grādu ieguvusi Goldsmita koledžā Londonā un filozofijas maģistra grādu Latvijas Universitātē. Personālizstādes rīkotas Londonā, Notingemā un Rīgā. 

Kristaps Pētersons ieguvis maģistra grādu kompozīcijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa mūzika skan Latvijas spilgtākajos festivālos. Viņa pirmā opera „Mihails un Mihails spēlē šahu” novērtēta ar Lielo mūzikas balvu.

"Te ir dekonstrukcija, sadalot pa daļām, un rekonstrukcija, saliekot kopā. Redzam analīzi, varam paskatīties partitūru fragmentus, cik nozīmīgi bijuši viens vai vairāki vārdi. Analīze visu nojauc. Pētersons mēģinājis to salikt, novest līdz dzirdamam ekvivalentam, kas pats par sevi ir interesants. To tikpat labi var izvirzīt Mūzikas balvai, ka vizuālās mākslas balvai, jo svarīgākais, ka nepastāv robežas starp mākslas veidiem," darbu "Dziesma" analizē Purvīša balvas žūrijas pārstāvis Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors filozofs Jānis Taurens.

“Interesanti, ka nelietojam tradicionālo apzīmējumu tēlotāja māksla, bet vizuālā māksla, kas ir plašāk. Vizuālā māksla vairs nav telpas māksla kā glezniecība un tēlniecība. Tajā ir ienācis laika elements saistībā ar performanci, noteiktām akcijām, kustībām, ar dokumentāciju. Līdz ar to ienāk arī skaņa un mūzika, ne kā pavadošs elements, bet pamats, bieži vien viss mākslas darbs var būt skaņa. Un skaņa var būt arī izpētes objekts,” skaidro Taurens. “Tie ir mūsu priekšstati par nacionālo mītu, kā par kaut nozīmīgu un mēs to varam analizēt. Vizuālā māksla vienmēr ir bijusi jaudīgāka par citām jomām. Mūzikā radikālo eksperimentu ir maz. Skaņas valdzinājums un ļaušanās ir dominējošs. Vizuālā mākslā izpētes moments ir lielāks."