LSM ziņās: Vērtības apliecinājums – kāpēc 21. gadsimtā Latvijā top jauni dzimtu ģerboņi?

"Šis izdevums ir unikāls, jo balstās uz unikāla procesa atspoguļojumu," raidījumā Kultūras Rondo atzīst izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” sastādītāja, mākslas zinātniece Ramona Umblija.

Klajā nācis divdaļīgs izdevums “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” par dzimtu ģerboņu vēsturi Latvijas teritorijā no senākiem laikiem līdz mūsdienām. Izdevums veido no Valsts heraldikas komisijas apstiprināto dzimtas ģerboņu heraldiskie apraksti latviešu un angļu valodās, īsa heraldisko terminu vārdnīca un dzimtu ģerboņu īpašnieku stāstījumi par ģerboņa tapšanas motīviem.

"Dzimtu ģerboņi ir pazīstami jau no 12.gadsimta. Tā ir vispārēja Eiropas kultūras sastāvdaļa, kur aristokrātijas pārstāvji, bet ļoti ātri arī amatniecības un ģilžu pārstāvji ieguva ģerboņus. Ģerboņiem ir vēsture vairāk nekā 800 gadu garumā, bet

mēs esam konstatējuši unikālu procesu, jo mums Latvijā latviešiem dzimtu ģerboņi sākas ar 2000. gadu. 21. gadsimtā latviešu dzimtas nokļūst pie saviem ģerboņiem un šajā izdevumā šis process ir atspoguļots," skaidro Ramona Umblija.

Viņa arī norāda, ka lai cik dīvaini neliktos, heraldikā galvenais ir nevis ģerboņa attēls, bet heraldiskais apraksts.

"Tas arī nāk no senās tradīcijas. Ja cīņās vai kaujās vairogs, uz kura bija ģerboņa attēls, tika pazaudēts, tad pēc apraksta ģerboni varēja atkal atjaunot. Tā ir heraldikas pamatlieta," turpina Ramona Umblija.

Tāpat viņa vērtē, ka 21.gadsimtā cilvēkiem parādās interese un vajadzība pēc dzimtu ģerboņiem, jo ir sapratne par to, ka ģimenei un dzimtai ir milzu vērtība.

"Mēs šo brīdi, kad dzimtām ļāva ņemt ģerboņus un heraldiski tieši apstiprināt, mēs gaidījām diezgan ilgi," atzīst Peniķu dzimtas pārstāve Inita Peniķe.

Viņa atklāj, ka dzimtas ģērboni jau ilgāku laiku lieto zemnieku saimniecībai zīmogā, bet nebija heraldiski apstiprināts.

"Tas visu laiku urdīja, kā legalizēt, lai tas paliek uz ilgiem un mūžīgiem laikiem, jo ģerbonis pirmo reizi datēts ar 1491.gadu. Tas ir ļoti sens ģerbonis. Mēs nevēlējāmies neko mainīt, jo tas raksturoja mūsu dzimtas būtību, garu," bilst Inita Peniķe.