Turpinām stāstīt par režisora Arnolda Burova filmām, tuvojoties viņa 105. gadadienai. Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” un pirtnieku Ansi, kurš no dziļas trūcības nonāk pie neticamas bagātības, rosinājusi pārdomas ne tikai skolniekiem viņu domrakstu tapināšanā, bet arī tiem, kuri skolas solu sen jau kā atstājuši, nonākot Dzīves Skolas bieži vien neparedzamajos gaiteņos.

Kārļa Skalbes “Pasaka par vērdiņu” aicina lasītāju – un, Arnolda Burova 1969. gada animācijas filmā – skatītāju aizdomāties par bīstamo brīdi, kurā piepildās vēlēšanās. Pirtnieka Anša bezgalīgais vērdiņš, kurš pats sevi pavairo trūcīgā jaunekļa vamža kabatā un kuru Ansim iedāvā Baltais Tētiņš, rada dramaturģisku šķērspozīciju, nojauc veco dzīvi, iedibinot jaunu. Turība pāraug bagātībā, bagātība – apmātībā. Kas gan labs tai varētu sekot? Vienīgi, metaforā balstīts brīdinājums katram no mums, ieausts Gunāra Cilīša mākslinieka redzējumā, Imanta Kalniņa mūzikā, Harija Misiņa kodolīgajā lasījumā un Arnolda Burova režijā.

2011. gadā uz Dailes teātra skatuves “Pasaka par vērdiņu” tika iedzīvināta Evitas Sniedzes dramatizējumā un Paula Timrota inscenējumā. Režisoram jautājam, kas viņu tolaik uzrunāja Skalbes pasakā un vai viņa izvēlē sava loma bija arī Arnolda Burova filmai?

2011. gadā restaurēto filmas “Pasaka par vērdiņu” versiju varat noskatīties Nacionālā kino centra vietnē Filmas.lv.