Noslēdzies Frankfurtes starptautiskais grāmatu tirgus. Tas norisinājās no 10. līdz 14. oktobrim un kurā centrālā viesu valsts šogad bija Gruzija. Latvijas turpināja sava introvertā rakstnieka tēlu. Bet Rīgā gaidāmi divi būtiski grāmatniecības notikumi – Rīgas grāmatu svētki un starptautiska konference „Kā grāmata satiek lasītāju”. Par grāmatniecības notikumiem Kultūras Rondo sarunājas Latvijas grāmatizdevēju asociācijas prezidente Renāte Punka, izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale. Ar ierakstiem no Frankfurtes studijā Toms Treibergs.

“Pa šiem gadiem tirgus dažādu iemeslu dēļ kļuvis kompaktāks, bet kvalitāte un daudzveidība ir lielāka,” Renāte Punka.

Žurnālista Toma Treiberga vērojumi liecina, ka Frankfurtes tirgus ir kā olimpiskās spēles, kur katra valsts cenšas parādīt, ko šai valstij un nācijai nozīmē grāmata un kā par to stāsta pārējiem.

Latvijas Frankfurtē turpināja sava introvertā rakstnieka līniju, kas bija centrālā arī Latvijas stendā Londonas starptautiskajā grāmatu tirgū pavasarī.

Līdzdalība Londonas grāmatu tirgū veicinājusi Latvijas starptautisko atpazīstamību un citvalstu izdevēju interesi.

“Londona bija kā starta šāviens un atspēriens. Darbs, kas tika ieguldīts, lai sagatavotos līdzdalībai Londonā, sekas var redzēt arī Frankfurtē.

Bija lielāka interese par Baltijas izdevējiem,” vērtē izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale.

Viņa stāsta, ka tikusies ar pieciem franču izdevējiem, kas viņu uzmeklējuši un interesējās par Latvijas bērnu grāmatām. Līdz tam tas nebija izdevies.

Gruzija Frankfurtē iepazīstināja ar 70 savas valsts autoriem

Gruzijai bija iespaidīgs paviljons Frankfurtē, bet ceļš līdz īpašā viesa statusam Frankfurtes tirgū nav bijis viegls. Gruzijas Nacionālais grāmatu centra menedžere Irine Čogošvili stāsta, ka sagatavošanās darbi sākušies jau 2011. gadā.

Irine Čogošvili: Iniciatīva, ka Gruzijai jābūt par Frankfurtes grāmatu meses galveno viesu valsti radās mūsu tālaika Kultūras un Pieminekļu aizsardzības ministram. Daudziem tas tobrīd šķita ļoti savādi un tika uzskatīts, ka diez vai paši meses rīkotāji šai idejai piekritīs. Jo Gruzija ir maza valsts, mums ir daudz problēmu politiskā, sociālā un ekonomiskā ziņā, pie tam vēl karš ar Krieviju, Abhāzijas un Dienvidosetijas okupācija… Tomēr mēs zinājām, ka Gruzijai tā būtu lieliska iespēja parādīt sevi pasaulei kā valsti, kurai ir sava kultūra un literatūra.

Pēc idejas rašanās vajadzēja vēl trīs gadus, lai tiktu parakstīts sadarbības līgums ar meses rīkotājiem. Mūsu vācu kolēģi bija ļoti laipni, bet vienlaikus neslēpa šaubas par to, vai mēs tiešām to varēsim paveikt – izveidot tik plašu programmu un tās saturu.

Arī mūsu autori un literatūras vide kopumā uzskatīja, ka tā ir neprātīga ideja. Taču 2014. gadā jau nākamais kultūras ministrs parakstīja šo līgumu un līdz ar to tika nodibināts arī Gruzijas Nacionālais grāmatu centrs. Sagatavošanās galvenokārt nozīmēja gruzīnu literatūras tulkošanu, jo gan padomju, gan pēcpadomju periodā teju nekādi tulkojumi citās Eiropas valodās netika veikti. Taču šobrīd, piemēram, tikai vācu valodā vien mums ir iztulkotas ap 200 gruzīnu autoru grāmatas.

Toms Treibergs: Jūsu stenda katalogā es izpētīju autoru portretus, kuri pārstāv Gruziju šajā mesē, un secināju, ka ir pārstāvēta ļoti plaša paaudžu gamma.

Irine Čogošvili: Jā, tas bija viens no noteikumiem, kuru izvirzīja rīkotāji, ka mums jāiepazīstina gan ar tiem mūsu autoriem, kuri būtu nosaucami par „dzīvajiem klasiķiem”, gan ar jauno paaudzi, kura šobrīd ir daudzsološa un, cerams, iemantos plašāku atpazīstamību. Vēl viens noteikums bija ievērot žanru dažādību. Ziniet,

Gruzija ir pazīstama galvenokārt ar dzeju, tā pie mums ir ļoti būtiska mākslas forma. Tomēr Rietumeiropas valstīs dzeja vairs nav tik populāra, tāpēc tas mums bija liels izaicinājums – iepazīstināt arī ar mūsu dzejniekiem.

Mūsuprāt, mums ir daudz vairāk labu dzejnieku, nekā rakstnieku. Uz Frankfurti esam atveduši gan novelistus, gan stāstu autorus, arī dokumentālās literatūras un bērnu grāmatu autorus – kopumā 70 literātus.