Liepājas teātrī jaunākais iestudējums ir „51.fotogrāfija”. Amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres luga par ebreju izcelsmes amerikāņu zinātnieci – bioķīmiķi Rozalindu Franklinu, kura pētīja DNS struktūru, bet nesaņēma Nobela prēmiju. Režisore Laura Groza-Ķibere to atzīst par ļoti personīgu izrādi un šai izrādei devusi apzīmējumu "kādas sievietes stāsts". Galveno lomu izrādē atveido aktrise Inese Kučinska.

"Ir daudz asociāciju un paralēļu ar pašas dzīvi. Tas, par ko runā izrādē un lugā, ir ļoti personisks, varu parakstīties zem katra vārda," sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj režisore Laura Groza- Ķibere.

“Liekas nobriedusi vajadzība runāt par specifiku nevis dzimumu konfrontācijā, bet ko darīt ar to visu, kas tev ir, un dažreiz ar to, ko nespēj tikt galā kontekstā ar to, kas tev ir. Šajā gadījumā viena sieviete – Rozalinda Franklina – starp puišiem sievietei ne ierastākajā kontekstā," vērtē režisore. 

Groza- Ķibere atzīst, ka šī iestudējuma kontekstā nebija svarīgi meklēt un norādīt uz konkrētajiem vainīgiem, kas nesekmēja lietu norisināšanos, kā vajadzēja būt vai gribējās. "Esmu sapratusi, ka vienu vainīgo grūti nosaukt. Lai arī gribas, lai kāds uzņemas atbildību par to, kas nav izdevies. Pieredze rāda, ka tā nenotiek. Tā vienmēr ir notikumu un apstākļu summa. To gribēju akcentēt.

Muļķīgi būtu vainot vīriešu dzimumu vai konkrētas personas, tā bija notikumu summa, pie kuras veidošanās bija arī vainīga pati galvenā persona. Tas liek secināt, ka spoguli vajag pavērst savā virzienā, nevis izgaismot visu pasauli,” analizē Groza- Ķibere.

“Teātris un zinātne ir vieni no tālākajiem poliem, tāpēc tas bija nenormāli izaicinoši un grūti,” par izrādes veidošanu bilst Groza-Ķibere. “Laiku, ko veltījām ķīmijas terminu apguvei, parasti veltām savas profesijas nianšu slīpēšanai. Tas bija vesels pilnīgi jauns sektors. Tas kaut kādā ziņā uzbudināja, jo vajadzēja to saprast un gribējās to saprast. Melosim sakot, ka zinātniskā valodā varam izstāstīt, kas sekmē dubultspirāles veidošanos, bet populārzinātniski varam to paskaidrot. To vajadzēja izprast, lai adekvāti spētu manipulēt ar šiem tekstiem uz skatuves. Lepojos, cik tuvu piekļuvām tēmas saknei.”

Par varoņu dialogiem iestudējumā Groza-Ķibere bilst, ka vārdi ir tikai izejmateriāls, lai izteiktu savas jūtas un emocijas, “viņi runā caur profesionālo prizmu”. Režisore atzīst, ka tā notiek arī teātrī, “bieži ieslēpti aizvainojumi tiek ietērpti topošā materiāla kontekstā, nevis tiek pateikti tieši un nepastarpināti. Tā arī dzīvē. Viss pavērstās par attiecību ķīmiju, nevis par vajadzību izpētīt konkrētos ķīmijas elementus.”

Savu izvēli aktieriem mēģeņu un kolbu vietā rokās likt mikserus un citu virtuves tehniku, Groza-Ķibere atzīst par ironisku komentāru no savas puses par to, ka sievietes vieta arvien tiek asociēta ar virtuvi. Tāpat viņa bilst, ka nav varējusi iedomāties, ka aktieri nopietni operēs ar kādām mēģenēm, neviens tam neticēs.

“Paplašināt nozīmju loku, virtuve kā ķēķis, kur visi nodarbojas ar attiecību virtuvi, ne molekulārā vai ķīmijas laboratorija,” bilst režisore.

Par savu izrāžu iestudēšanu Groza-Ķibere skaidro, ka tās top “konfrontējot individualitāti ar sabiedrību, tāpēc ka pati esmu savā ziņā antisociāls cilvēks, kas nodarbojas ar savu problēmu risināšanu. Kādā brīdi tas konfrontējas ar pārējo pasauli. Visdzidrāk tas secinājums, ne apzināta programmātika. Tā es varu skaidrāk izstāstīt stāstus: es identificējos ar personu, kas nodarbināta ar savām problēmām, bet kontekstā ar sociumu, ne individualitāti. Tā ir arī režisora profesija: es atnāku uz mēģinājumu, esmu viena un tad ir vesela grupa cilvēku, ar kuriem mēģinu mijiedarboties, lai panāktu kādu rezultātu.”

Šobrīd Laura Groza-Ķibere strādā pie iestudējuma Dailes teātrī “Doriana Greja ģīmetne” un atzīst, ka nav laika aizbraukt uz Liepāju apskatīties, kā klājas izrādei. Viņa arī domā, ka nav vajadzīgs “to visu turēt savā pavadā, normāli, ka izrāde mainās, es mainos. Bet mums nav jāmainās kopā. Lai izrāde mainās un dzīvo savu dzīvi, lai tik tas nenotiek uz kādu paviršību rēķina. Bet šobrīd teātros cilvēki ir apzinīgi un ļoti rūpējas par savām izrādēm”.