Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” programmā 11. novembrī kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos divas dokumentālās filmas: režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma “Meklējot Tisē” – par pasaules klases kinooperatoru, Sergeja Eizenšteina filmu līdzautoru Eduardu Tisē (1897-1961) un režisora Andreja Verhoustinska dokumentālā filma “Lidija”, kas vēsta par latviešu disidenti Lidiju Lasmani-Doroņinu. Kultūras Rondo studijā režisori Dzintra Geka un Andrejs Verhoustinskis.

 

Tisē meklējumi

“Filmu sākām veidot pirms 22 gadiem, kad Agrim Redovičam, kas filmas scenārija autors, radās ideja. Sākām arī filmēt, Dāvis Sīmanis bija operators,” par filmas “Meklējot Tisē” pirmsākumiem stāsta Dzintra Geka. “Sākām darbu, bet tas apstājās, jo bija daudzas dīvainas sakritības. Ar Tisē atraitni Bianku Tisē izdevās ierakstīt interviju, viņa savu subjektīvo domu par Tisē un Eizenšteina sadarbību iespaidīgi izstāstīja. Tad izlasīja scenāriju un atteicās. Teica, ja mēs to filmu taisīsim, viņa mūs nolādēs. Viņa bija rumāniete, melnām acīm, mazliet sabijāmies, bet turpinājām. Taču Dāvi Sīmani pēc dažām dienām piemeklēja infarkts Maskavā filmēšanas laikā. Vēl bija dažādas apstākļu sakritības. Tad nepiešķīra naudu turpināšanai. Viss tika nolikts plauktā.”

Režisore arī min, ka sapnī vairākas reizes atbrauca Tisē uz motocikla un teica viņai “Braucam!”. Katru reizi attiekusies braukt, līdz pirms apmēram pusotra gada sāka veidot filmu.

“Man patīk veidot filmas par kolēģiem, kino cilvēkiem, tas ir vērtīgi un svarīgi, jo viņi klāt ir tādos vēsturiskos notikumos, caur viņiem var izstāstīt laikmetu,” atzīst Dzintra Geka.

Stāsts par Lidiju

“Lidija ir absolūti fascinējoša personība, to nav jāpierāda. Izmantoju iespēju un turpināju stāstu, ko iesākuši citi iepriekš,” tā par savas filmas varoni Lidiju Doroņinu-Lasmani bilst režisors Andrejs Verhoustinskis.

“Esmu ieinteresēts kino formā, darbs tapa kā netradicionālās formas darbs dokumentālā kino - vizuāli vienā kadrā, skaņā izejam cauri visam viņas mūžam. Tas bija liels izaicinājums visiem, arī filmas varonei, bet viņa ir gatava visādiem piedzīvojumiem.”

Tāpat režisors atklāj, ka filmā caur Lidijas mūžu parādās gandrīz viss brīvās Latvijas mūžs, vēsture. No vienas puses oficiālo mediju propaganda, no otras – viņas personiskais stāsts, kas bieži konfrontē. Kadrā tikai viņas seja, liekas, ka tā ir ļoti jaudīgs ierocis.

Lai arī Lidiju Doroņinu-Lasmani bieži dēvējam par disidenti, pati sevi par disidenti viņa nesauc, saka, ka uzticīga saviem dzīves principiem.

Paralēli filmai norisinās arī projekts, kurā ietvaros studentus un skolēnus aicina veidot savas 3 – 5 minūšu garas filmiņas, kas saistītas ar Latvijas, dzimtas vēsturi, vai pat sadzīviskus stāstus tāstīt, kas veido mūsu kopējo vizuālo kultūrvēsturi. Vienīgais nosacījums, ka tai jābūt vienā kadrā. Ar laiku būs interneta platforma, kur tās varēs skatīties.