Vai mākslu iespējams novērtēt? Jau rīt tiks pasniegta Latvijas sabiedrisko mediju balva „Kilograms kultūras”, 7. martā notiks Lielās mūzikas balvas svinīgā ceremonija, bet pagājušajā piektdienā uzzinājām Purvīša balvas laureāta vārdu. Pēdējais notikums iedvesmoja Kultūras Rondo sarunai ar mākslas kritiķiem.

Laikmetīgās mākslas centra diskusiju cikla ietvaros par Purvīša balvas pasniegšanas kārtību viens no pirmajiem jautājumiem jeb pārmetumiem, kas tika izteikts Purvīša balvas žūrijai – vai iespējams redzēt visu?

“Tas ir ļoti sāpīgs jautājums, jo nevar paspēt redzēt visu,” atzīst mākslas zinātniece Inga Šteimane. “Latvijas robežās dažkārt pat ir grūti paspēt, un arvien vairāk latviešu mākslas notikumu ir ārzemēs. Tur notiek labas izstādes. Kaut vai Gintam Gabrānam šajā Purvīša balvas posmā bija izstāde Lietuvā, ko redzēju es ar Vilni Vēju. Līdz ar to mazliet žēl, ka Gabrāns nav starp astoņiem."

Ja arī ne visi eksperti redzējuši izstādi, piedāvājumu izskata, ja eksperti ir nominējuši. “Bet katrs balstās uz savu redzējumu un to, ko savā radarā ietvēris. Vai tas atbilst balvas struktūrai – tas būtu diskutējams jautājums,” analizē Šteimane.

“Varbūt tagad, pēc desmit gadiem, ir pienācis laiks pārskatīt struktūru – uz ko mēs paļaujamies, vai uz to, ka kritiķis, kurš meklē un izvirza nominantus ceturkšņos, ir pilnīgi brīvi to darīt un dažkārt paļauties uz savu intuīciju un apmeklēt to vienīgo izstādi un tās trīs, kuras iepriekš nolēmis. Vai varētu būt citāds darbs, lai līdzīgi kā teātra balvā apmeklētu visu, maksimāli ietvertu visu, lai nebūtu iespējams kritizēt, ka kaut kur kaut kas nav redzēts.”

Šī gada Purvīša balvas finālistu darbu izstāde LNMM izskatās citādi. Iespējams, tās veidošanu iespaidojušas arī diskusijas par Purvīša balvu pirms diviem gadiem.

“Iepriekšējā Purvīša balvas sasaukumā likās, ka šis izvēlētais astoņnieks ir ārkārtīgi konservatīvs un tas bija mirklis, kad daļai jauno mākslas dzīves dalībnieku, man un vēl vairākiem kritiķiem un kuratoriem, šķita, ka šis ir pēdējais mirklis, jāsāk runāt par to, kā šī balva tiek piešķirta, kas tiek apskatīts, kas ne,” skaidro mākslas kritiķe un kuratore Līga Lindebauma. Šķita arī, ka nav skaidri pateikti konkrēti kritēriji, kas pretendē uz Purvīša balvu. Tāpēc vienojāmies par vairākām aktivitātēm: viens bija diskusija, ko vadīju Laikmetīgās mākslas centrā, otrs alternatīvā balva – "Cits Purvītis". Apzināti veidojot to kā nelielu joku, ka uzvarētājs tika izlozēts.”

Žūrija nozīmīgo lēmumu, jo runa tomēr ir arī par visai cienījamu naudas summu, pieņem, nominētos darbus apskatot Purvīša balvas nominantu kopizstādē, šogad pirmo reizi tā skatāma nevis “Arsenāla” izstāžu zālē, bet atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē. Taču modernākas telpas neatceļ pamatproblēmu – šeit izlikti darbi tomēr nav gluži tie paši, kurus skatīja ekspertu komisija, jo katrs darbs un katra izstāde tomēr tiek radīta konkrētai telpai, videi.

“Tas ir smalks kritērijs, vai var aplūkot darbu atbilstoši iecerei. Man tāds piemērs ir Ivara Drulles darbs, kas galerijā “Alma” izskatījās satriecoši un tas kopums radīja iespaidu par darbu. Šobrīd darbs ir vienā nelielā telpā un zaudē pārsteigumu un spēku. Starptautiskā žūrija redz šādu versiju un ir grūtāk vērtēt,” atzīst Šteimame.

Lindenbauma uzskata, ka LNMM izstāžu zālē Drulles darbs izskatās daudz labāk nekā “Almas” telpās.

“Tas ir jautājums, kas saistošs teju visiem izstādītajiem darbiem. Mākslinieki tiek nominēti par konkrētiem darbiem vai izstādēm, bieži vien šajā periodā parādās cita izstāde, kas varbūt veiksmīgāka. Vai, piemēram, Andas Lāces performance ir daļa no lielāka kopuma. (..) Kopizstādē darbs ne vienmēr atklājas tā, kā tapšanas mirklī ārpus oriģinālā konteksta,” vērtē Lindenbauma.

Balvu piešķiršana vienmēr ir drīzāk kā spēle, kas atkarīga no dažādiem nosacījumiem, taču to arī pieņem kā objektīvu realitāti. Lūdzot nosaukt šī gada favorītu, abas mākslas kritiķes – Inga Šteimane un Līga Lindebauma, vēlējās runāt tieši par līderi, par darbu “Dziesma”. Un rodas jautājums – vai tāpēc, ka tas patiesi ir labākais, vai arī šeit darbojas domāšana topos, virsotnēs, visvisvis...

“Balva ir formāts un tā paredz rezultātā uzvarētāju. Var būt populistiska manipulācija, ka uzvarētājs var aizēnot pārējos, bet tā nav. Tā ir noteikta kultūra, ka tiecamies selekcionēt labākos. Tajā pašā laikā saprotam, ka tā ir viena veida konfigurācija. Pēc mirkļa tā var mainīties. Tā ir balvas būtība,” uzskata Šteimane. “Tas sasaucas ar jautājumu – vai var vērtēt mākslu? Tāda ir šī tradīcija, māksla funkcionē caur vērtējumiem saskarsmē ar sabiedrību un saskarsmē ar sevi. Būtiski ir saprast, ka nav jābaidās, ka izcelsies viens vai otrs kāda kritiķa viedoklis par konkrētu mākslas darbu. Arī tas ir tikai process. Tas, kas šajā izstādē ir noticis varbūt aiz pārpratuma, man ir iebildumi, ka ir kopkatalogs, kurā izvēlēti citāti par visiem nominantiem un tie ir anonīmi, tikai apakšā ir rindiņa ar kritiķu vārdiem. Tas nav pārdomāti.”

“Kāda ir sarunas būtība – ir sarunas priekšmets, viedoklis, kuram ir autori un tie konkurē un sacenšas savā starpā un cenšas pārliecināt. Man tā ir “visgaršīgākā” procesa daļa, ka varam satikties. Mēs patiešām konkurējam ar šiem viedokļiem. Katram savs aspekts. Tas ir forši, ka kolēģis var tevi pārliecināt, vai tu vari pārliecināt." atzīst Šteimane.

“Purvīša balvas 2017” kandidātu darbu izstāde publikai būs atvērta līdz 9. aprīlim  Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. Purvīša balvas mecenātisma līgums, to iedibinot, tika slēgts uz 10 gadiem, kas tagad pagājuši. Ar prieku varam paziņot, ka tagad tas ir pagarināts vēl uz nākošajiem 10 gadiem, tātad – jau šobrīd strādā nākamās Purvīša balvas ekspertu komisija.