Māksliniece Līva Graudiņa: Es gleznoju ar caurspīdīgumu

„Es gleznoju ar caurspīdīgumu,” saka māksliniece Līva Graudiņa, kuras eļļas gleznas caurstrāvo silta gaisma un garos dabas pārgājienos tvertas emocijas. Graudiņas izstāde „Gaismas atmiņa” sadarbībā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Martu Riņķi pašlaik skatāma Cēsu Vecajā alus brūzī pilsētas pašā centrā.

*

Māksliniece LĪva Graudiņa mūs viesmīlīgi sagaida pie durvīm pagalmā aiz mākslas telpas „Mala”. Atrast ieeju vecā alus brūža kādreizējās ražošanas telpās nav pašsaprotami, jāseko norādēm uz izstādi „Gaismas atmiņa” un jādodas mazāk zināmā teritorijā. Tiekamies sarunu festivāla „Lampa” laikā, kad Cēsīs ir liels ļaužu pieplūdums un sabrauc arī daudz rīdzinieku. Arī pati Līva Graudiņa uz Cēsīm pārcēlusies no Rīgas, turklāt jau divreiz.

Graudiņa 2013. gadā izveidoja mākslas telpu un kafejnīcu „Mala”, kuras dzīvi tagad turpina citi cēsnieki – Kristīne Auniņa un Alberto di Dženaro. Bet Līva atgriezusies „Malā” ar izstādi, kas pārsteidz ar savu plašumu – gan izstādīto darbu skaita, gan sajūtu ziņā, jo Vecā alus brūža otrais stāvs devis māksliniecei tādu brīvību kā reti kura izstāžu zāle.

„Es ceru, ka mana nākamā izstāde nebūs pēc sešiem gadiem, bet agrāk, un tad es varētu ieiet arī mazā telpā. Bet, ja es sešus gadus neesmu taisījusi izstādi, man tomēr gribas veidot telpu. Gribas apjomu, brīvību, un šeit man deva iespēju pilnīgi brīvi darīt ko un kā es vēlos. Es šeit biju divus mēnešus, un kur gan vēl būtu tāda iespēja – ka tu vari divus mēnešus sēdēt un domāt, kā tam ir jābūt.”

Turklāt sešos gados gleznu un tajās ielikto emociju bija sakrājies tik daudz, ka tās vajadzēja izlikt, lai ļautu sev iet uz priekšu, saka māksliniece.

Izstādes apskati mēs sākam it kā no otra gala, jo dziļākajā telpā aiz aizkara māksliniece radījusi iespēju skatītājiem pašiem paņemt rokās izstādē neiekļautās gleznas un veidot pašiem savas kompozīcijas. Šis risinājums daudz ko pastāsta par Līvas Graudiņas pieeju gleznošanai un attieksmi pret skatītāju.

„Visiem patīk redzēt to, kas nav izlikts pie sienām. Te ir plauktiņi, kur cilvēki paši var pacilāt gleznas un izlikt tās, kā vēlas. Jo gleznu man ir diezgan daudz,” smaida māksliniece.

„Biju domājusi, ka varbūt jānoliek baltie cimdiņi, bet tad sāka likties, ka tas būs uzreiz kā muzejā. Es strādāju ar slapju un caurspīdīgu krāsu, tāpēc manas gleznas top vienā reizē, jo nevaru turpināt, kad krāsa ir nožuvusi – tad darbs paliek smagnējs. Tāpēc gleznas top diezgan ātri, to ir diezgan daudz un, lai arī katra no tām man ir svarīga, man pret tām nav muzeja attieksmes. Un es, protams, uzticos cilvēkiem, ka viņi gleznas nesabojās.”

Daļā no izstādē izliktajām gleznām skaidrāk saskatāmi dabas ainavu motīvi, citas ir abstraktākas, bet Līva Graudiņa apstiprina, ka daba ir visa pamatā. Un katrā gleznā koncentrētas emocijas no kādas viņas uzņemtas fotogrāfijas.

„Nosaukums „Gaismas atmiņa” ir veidojies no domas, ka man tā iešana dabā – es eju viena, diezgan garos pārgājienos, kad vien man tas ir iespējams – tā ir tāda izlaušanās. Un tad ir mirkļi, kuros es piedzīvoju šīs gaismas atmiņas, kas man pēc tam paliek. Fotogrāfiju es izmantoju, tikai lai palīdzētu atcerēties to momentu, gaismu un sajūtu. Jo tai brīdī, kad esmu ārā viena pati, ir sajūta, ka viss atveras vaļā un es visu jūtu pastiprināti. Tas ir tas skaistais mirklis, un varbūt tas izklausās banāli, bet tas vienkārši ir tas, kas notiek.”

Mākslinieces stāstīto spilgti ilustrē kāda pie sienas atslieta glezna, kas saspēlējas ar telpas vidū izliktu zaru krāvumu.

„Atceros, ka tolaik vēl nedzīvoju Cēsīs, tas bija Valmierā, un tās bija kāda rudens pārgājiena beigas. Gleznas esmu gleznojusi pēdējos divarpus gadus, bet fotogrāfijas man ir krājušās pēdējos sešus gadus kopš iepriekšējās izstādes. Šī ir no laika, kad mana meita bija pavisam maziņa, un tas bija viens no pirmajiem vienatnes gājieniem, kad es varēju izrauties. Ja godīgi, nebija ļoti gaišas sajūtas. Tagad es skatos uz to gleznu, un iepriekš par to nebiju aizdomājusies, bet tā arī nav ļoti gaiša. Tā ka droši vien tās stāsta un runā daudz vairāk, nekā es pati to apzinos.”

Skanisku un vizuālu pulsāciju izstādei piešķir mākslinieces Katrīnas Martas Riņķes analogā kino darbi. Viņu Līva Graudiņa uzaicinājusi sadarboties izstādes tapšanā, jo gribējies to papildināt ar kustīgu gaismu. Sākumā domājusi par pašas filmētām gaismas spēlēm, bet tad Cēsu Izstāžu namā ieraudzīja Katrīnas Martas Riņķes darbus.

„Ar Katrīnu satikos laikos, kad biju izveidojusi „Malu” un viņa bija jauniešu domē. Viņa ir paaudzi jaunāka par mani. Kopš tiem laikiem man par viņu bija palikusi ļoti silta sajūta. Tagad viņa ir septiņus vai astoņus gadus nostudējusi Ģentē, absolvējusi skolu un piedalījās Cēsu izstāžu nama izstādē. Ieraudzīju viņas video, sajutu to sajūtu un uzrunāju viņu.”

Lai gan tie nav radīti speciāli šai izstādei, Līva Graudiņa neslēpj sajūsmu, cik precīzi šie darbi sasaucas ar sajūtu viņas gleznās. Tā kā Katrīna Marta Riņķe mūsu tikšanās laikā nav Cēsīs, lūdzu Līvai Graudiņai pastāstīt par šo simbiozi:

„Viņa arī filmē dabu. Bet tas otrs, abstraktais video ir veidots, attīstot fotofilmu kafijas biezumos, un no tā veidojas tās gaismu spēles. Viņa visu ir veidojusi analogā tehnikā, un arī šajā video brīžam parādās dabas kadri, bet brīžam analogās tehnikas dēļ tie paliek arī ļoti abstrakti. Un viņa pati veido arī skaņu, kas, manuprāt, brīnišķīgi saskan ar izstādes atmosfēru.”

Ekskursijas beigās Līva Graudiņa ieved mūs vēl vienā telpā, kurā koncentrēta mākslinieces šī brīža izjūta un arī darbu tapšanas aizkulises.

„Es gleznoju tikai uz pašas vilktiem un gruntētiem audekliem. Pati gatavoju krīta grunti, tāpēc šeit ir redzams krīts un audekls, kas sākumā nogruntēts ar želatīnu un tad ar krīta grunti. Tā es to varu dabūt ļoti gludu, nevis ar tekstūru kā gatavajiem audekliem. Tas man ir svarīgi tāpēc, ka patiesībā gleznoju nevis ar krāsu, bet ar caurspīdīgumu. Es slauku un mazgāju krāsu ārā, un tas ir veids, kā es panāku to gaismu. Krīta grunts silti baltais tonis ir tas, kas veido gaismu.”

Pie šīs tehnikas Līva Graudiņa nonākusi eksperimentu ceļā: jau kopš Mākslas akadēmijas viņai gleznās esot svarīgi atteikties no visa liekā. Tāpēc savā ziņā katrs darbs, mākslinieces vārdiem, top caur „kontrolētu nejaušību”. Telpas galā ir kāda glezna, ko iedvesmojusi itāļu rakstnieka Italo Kalvīno eseja „Spirāle”.

„Tur it kā ir par molusku, kurš gadu tūkstošu gaitā attīstās un sāk veidot gliemežvāku, bet pats nemaz nesaprot un neredz, ko dara. To redz citas radības, kas pasaulē rodas un kuriem ir acis. Un tās redz to skaisto spirāli, ko viņš ir radījis, tikai savu instinktu vadīts. Man tas likās ļoti par to, kā es bieži vien jūtos par savu radīšanas procesu. Jā, es nezinu, vai es līdz galam pat varu to kontrolēt… Es nevarētu dzīvot bez gleznošanas. Man ir bijuši atsevišķi periodi, kas dažādu dzīves apstākļu dēļ ir dzīvoti bez gleznošanas, bet man vienkārši ir jāglezno. Un pēc „Spirāles” izlasīšanas man visās gleznās sāka parādīties spirāles formas, turklāt tas nebija apzināti. Tas vienkārši nāca ārā,”

„…un šī čaula bija it kā sveša no manis, bet vienlaikus arī vispatiesākā daļa manis – skaidrojums tam, kas es biju,” savā esejā raksta Italo Kalvīno. Līva Graudiņa atzīst, ka darbs pie izstādes, kuras komandā līdzās māksliniecei Katrīnai Martai Riņķei ir arī jaunās scenogrāfes Anna Meldera un Paula Graudaka, tekstu autore Estere Artmane, grafiskā dizainere Anna Priede un instalācijas autors Kārlis Kanderovskis, bijis arī bagātinošs ceļš sevis izziņā.

„Iepriekš pārsvarā lietas esmu darījusi pati, un šī man bija fantastiska pieredze, ko tas nozīmē – sadarboties un būt komandā. Tā jauda! Brīžam tas bija arī ļoti sarežģīti. Man arī ļoti daudz nozīmē paskatīties uz lietām no Katrīnas paaudzes skatupunkta, jo mans process ir bijis ar „caurumiem” pa ceļam – bērni, „Mala” un vēl dažādi apstākļi, kas ir uzlikuši ilgākas pauzes. Līdz ar to man ir gandrīz vai jāiepazīst no jauna tā mākslas pasaule, kāda tā ir izveidojusies. Un man to bija ļoti interesanti darīt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tagad sāk to mākslas pasauli iepazīt, bet jau caur pavisam citu prizmu. Viņu spriestspēja un skatījums uz pasauli ir citādāks nekā manai paaudzei, bet ir pamatvērtības, kas tomēr vieno. Un tas ir bagātinoši.”

Līvas Graudiņas un Katrīnas Martas Riņķes multimediālā izstāde „Gaismas atmiņa” Cēsu Vecajā alus brūzī būs skatāma līdz 6. jūlijam. Bet tūlīt pēc tam šajās telpās vietu ieņems Cēsu mākslas festivāla centrālais vizuālās mākslas notikums – izstāde „Kailā dzīvība”.