Kas Latvijas kultūras telpā ir bijis Vladimirs Glušnkovs, ko viņš pēc sevis atstājis un vai ir vērts viņu joprojām pieminēt un atcerēties - tā jautā mākslas zinātniece Daina Auziņa monogrāfijas ‘Vladimirs Glušenkovs” ievadā. Kāpēc plašākai publikai tik maz zināms ir mākslinieks Vladimirs Glušenkovs, kurš strādājis arī par mākslinieku Latvijas Televīzijā, Kultūras Rondo jautājam mākslas zinātniecei Daina Auziņaiu, kura ir arī izstādes "Vladimirs Glušenkovs. Absurda mitoloģija" kuratore. Ieklausāmies arī Glušenkova laikabiedra – grafiskā dizainera Jāņa Strupuļa atmiņās. Viņa stāstītais palīdzējis arī grāmatas autorei labāk saprast Vladimiru Glušenkovu.

“Viņš pārsvarā strādāja figurālos žanros, bet netiecās pēc formas pilnības. Pieļauju, ka tas padomju laikā bija kritērijs, uz kura pamata viņa darbi varēja tikt noraidīti,” atklāj Daina Auziņa.

Viens no iemesliem, kāpēc viņa darbus nepieņēma izstādēs, bija mākslinieka meklējumi sirreālisma virzienā. Padomju laikā tas bija neakceptējami.

“Viņš centās saglabāt pirmsrevolūcijas kultūru - nekad nepacēla balsi, nekad nelamājās. Apbrīnojumi,” atminas Jānis Strupulis. “Mēdza runāt mierīgā pieklusinātā inteliģentā balsī, bet ļoti pārliecinošs.

"Viņš laikam visu laiku sapņoja, ka cilvēki beidzot ieraudzīs, kas ir viņa mākslā. Liekas, viņš mēģināja atrast panākumu atslēgu.," bilst Jānis Strupulis. "Vienreiz, kad viņš gleznoja manā klātbūtnē vienu darbu, viņš teica, zaļam tonim noteikti jābūt, tas nomierina skatītāju, tad kaut kur kādā vietiņā jābūt kaut kam sarka man, kas pievērš uzmanību un no tā punkta viņš sāk skatīties. Tad vajag pamata tēmu, bet arī vajag kaut kur skaistu sievieti iepīt un vajag kaut ko no dzīvnieku valsts.”

“Viņš ir ļoti eklektisks, bet reizē ir atsevišķi periodi, kuros iezīmējas dominējošas tendences. Dažādību izstādē ļoti labi var just,” uzskata Daina Auziņā. “Viņš ir unikāls ar to, ka nesalūza, viņš visu laiku bija mākslinieks, viņš turpināja strādāt un radošā izpausme bija pats būtiskākais. Kā personība viņš ar to ir ļoti nozīmīgs."

Mūkusalas mākslas salonā māksliniekam Vladimiram Glušenkovam veltītā izstāde „Absurda mitoloģija” aplūkojama līdz 3. novembrim.

Monogrāfija par savrupo, Latvijas mākslas kopainā ilgus gadus marginalizēto mākslinieku Vladimiru Glušenkovu (1948-2009) ne vien ļauj iepazīt viņa personību, radošo darbību un līdz šim nebijušā apjomā un kvalitātē  reproducētos darbus, bet arī, kā norāda grāmatas autore, mākslas zinātniece Daina Auziņa, saprast, ka  redzamās mākslas dzīves ēnā ir pastāvējušas arī  citas – marginālākas, perifērākas, taču ne mazāk interesantas.

Vladimira Glušenkova daudzveidīgais radošais mantojums gan ir saglabājies tikai daļēji, jo daudzas no viņa darbības jomām – gan scenogrāfija un performance, gan kinoafišu glezniecība – izrādījušās pārāk efemeras, turklāt mākslinieks savus darbus, visbiežāk neparakstītus un nedatētus, mēdzis atdāvināt kolēģiem un draugiem. Tomēr ir saglabājušās vismaz 500 Glušenkova gleznas un aptuveni tikpat daudz zīmējumu, no kuriem lielākā daļa patlaban glabājas Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcijā. Tie vienkopus ar Vladimira Glušenkova dienasgrāmatām un piezīmēm sniedz priekšstatu par to autora rokraksta oriģinalitāti un spēju apsteigt savu laiku.