"Man 30 gadu" - zīmīgu lugu iestudējumi atkārtoti top teātrī

„Šī luga, kura, manuprāt, ir ļoti, ļoti interesanta no viena viedokļa, vismaz man tā šķiet, ka tur iekšā slēpjas kaut kas ļoti dziļš dumpīgums, jo, protams, laikā, kad viņš šo lugu rakstīja, nevarēja tā atklāti runāt par tām lietām, varbūt ko viņš domāja īstenībā,” atzīst režisors Edmunds Freibergs.

Pēdējā laikā Nacionālajā teātrī atkārtoti top savulaik zīmīgu lugu iestudējumi. Tāda noteikti ir Pētera Pētersona luga „Man 30 gadu”. Pirmo reizi teātrī tā iestudēta 1962.gadā Alfrēda Jaunušana režijā, bet atkārtoti pagājušajā sezonā Ināra Slucka to veidoja kā muzikālu melodrāmu par trīsdesmitgadniekiem, par viņu dzīves jēgas meklējumiem un mīlestību.

Lugas „Man 30 gadu” iestudējums 60.gados saistās ar zīmīgu režisora Alfrēda Jaunušāna žestu pret Pēteri Pētersonu.

„Bija  tāds posms Pētera Pētersona dzīvē, kad viņam neklājās visai labi, kad viņam vairs neatradās vieta Dailes teātrī. Ja es to pareizi saprotu, tad tajā brīdī, kad Pētersonam bija grūti, Jaunušāns padeva viņam roku un deva iespēju  strādāt šajā teātrī un iestudēt izrādes.

Te tapa daudzas un interesantas izrādes,” atzīst Freibergs.

Par izrādi stāsta komponists Raimonds Pauls, režisore Ināra Slucka, kā arī aktieri Dita Lūriņa un Uldis Siliņš.

„Man tas joprojām ir stāsts par citādajiem, par autsaideriem, par tiem, kas neiekļaujas un ir būtībā pilnīgi vienalga, kurā režīmā vai kurā sabiedriskajā domā,kas varbūt pat ir ļoti brīva un demokrātiska, tie cilvēki, tās dvēseles, tās personības, kas neiekļaujas. Kā viņi paši ar to tiek galā un kā sabiedrība tiek galā ar to, ka viņi kaut kur kaut kad uzpeld, un tomēr viņi ir it kā jāintegrē, lai gan viņus integrēt vispār nav iespējams un arī nevajag tādā parastā izpratnē,” izrādi raksturo Lūriņa. „Protams, liels jautājums par to, kas notiek ar mākslinieku, kad viņš ir nebrīvs. Tur ir tik daudz, tas laikmets arī runā, un tur, es domāju, katrs var rezonēt uz kaut ko savu, par ko viņš kaut ko zina vai nu prāta, vai sirds līmenī.”

Atminoties pirmo izrādes iestudējumu, Pauls stāta, ka toreiz spēlējis aizkulisēs un arī muzicēšanas stils bijis pilnīgi citāds.

„Kas šodien zina, ko nozīmē tāds tvists, vai tur bija tā slavenā somu deja, kur visi traki klapēja. Bija tādas modes lietas, tas bija pavisam kaut kas cits. Man šeit ir liela slodze tomēr šajā muzikālajā izrādē, būtībā viss ir savākts, tie paši meldiņi, retro un tā sauktie 50.-60. gadi, kad faktiski būtībā dzima tā sauktā latviešu vieglā mūzika. Tāpēc arī ir ļoti daudzi šīs dziesmiņas, viena daļa atceras, liela daļa vispār ne,” bilst Pauls.