Mēs noteikti uzvarēsim! Saruna ar Līnu Meļņiku un viņas mammu no Viņņicas Ukrainā

Saeima vakar pieņēma Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavoto likumu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kas tostarp paredz Ukrainas bēgļiem iespēju ātri saņemt atbalstu, kā arī uzturēšanās un darba tiesības Latvijā. Likumu atbalstīja 84 deputāti. Šo likumu gaidīja arī Līna  Meļņika un viņas mamma, kuras ieradās Rīgā no Viņņicas Ukrainā.

"Pats svarīgākais vārds šobrīd ir "miers", "mierīgas debesis virs Ukrainas". Un „paldies”," atzīst gan Līna, gan viņas mamma Ņina.

Tulkotāja, psiholoģe un žurnāliste Līna Meļņika pirms vairākiem gadiem sāka mācīties latviešu valodu (tas bija Aspazijas dzejolis "Dzied circenītis aizkrāsnē"), tulkojusi uz ukraiņu valodu Jāņa Akurātera "Degošos salu", Noras Ikstenas "Mātes pienu", "Dzīves svinēšanu" un "Amor fuo", Māras Zālītes "Piecus pirkstus".

Līna atvainojas, ka divus gadus nav runājusi latviski, bet es savukārt, ka neprotu ukrainiski, bet mēs trijatā runājam vairākās valodās. Un galvenais – saprotamies.

Paldies par uzticēšanos Līnai Meļņikai un viņas mammai Ņinai.

Saruna ir par grūto lēmumu aizbraukt no Ukrainas, trauksmes sirēnām, pagrabu, sausiņiem un garo ceļu; par Ukrainas simboliem, psiholoģiskajiem mehānismiem, kurus izmanto Putins, ukraiņu spēju skarbi jokot, lai uzturētu možu garu; un apņēmību uzvarēt un atgriezties savā zemē.

Ņina nedomā, ka notiekošais Ukrainā ātri beigsies, bet Ukrainas cilvēki ir ļoti mobilizējušies.

"Bet grūti pateikt, kā tas var atrisināties. Nezinu, vai tāds agresors, kurš neredz robežas, kā viņu apturēt," vērtē Ņina.

Viņa arī atgādina, ka padomju laikā Krievija, Ukraina un Baltkrievija bija brāļu tautas, bet tagad Krievija un Baltkrievija cīnās pret Ukrainu. "Tas ir līdz asarām skumji," bilst Ņina.

"Mēs esam mierīga valsts, mēs nevienam neesam uzbrukuši, mēs dzīvojām mierā ar saviem kaimiņiem līdz šiem uzbrukumiem. Mēs audzējām graudus, kā tas redzams mūsu karogā un mūsu ģerbonī ir vārds brīvība.

Es gan neesmu politikas un militārais eksperts, kurš varētu paredzēt, kā tas varētu beigties, bet mēs aizstāvam savu tēvu zemi, zemi, kur apglabāti mūsu senči, un zemi, kur dzīvos mūsu mazbērni. Mums nav citas zemes un citas valsts. Visi ir ļoti mobilizējušies, gan tie, kas aizbrauca, gan tie, kas palika. Es domāju, ka mēs noteikti uzvarēsim!" uzskata Līna.

Šī ir tā reize, kad gribētos, lai dzirdat intonācijas, valodas, un piedzīvotu šo stāstu…, tāpēc tulkojam tikai īsumā teiktā jēgu.

Līnas apņēmība turpināt mācīties latviešu valodu un strādāt.

"Kad sākās karš, bija gaisa trauksme četros naktī, ka jādodas uz patvertni, kur sēdējām līdz 9 rītā. Tad atgriezāmies mājās, tad atkal uz patvertni, tā visu laiku: apmēram uz stundu, divām atnākam mājās, tad atkal atpakaļ," stāsta Ņina. "Vis mājas mēs redzējām raķeti un Ukrainas ziņas stāsta, ka tur bombardē un tu, uzspridzina militārā noliktavas. Netālu no Viņņicas, kur dzīvojam, uzsprāga eļļas rūpnīca. Tas bija briesmīgi."

Viņa arī atklāj, ka jau iepriekš gatavojuši sausiņu, bija sagatavota tā dēvētā izdzīvošanas mugursoma, kurā ir pats nepieciešamākais. 

"Taisni no pagraba mēs aizbraucām," turpina Ņina.

Līna stāsta, ka sākumā nav domājusi aizbraukt no Ukrainas uz kādu citu valsti. Viņa gribēja pievienoties civilās aizsardzības vienībām, gāja uz mācībām, izgāja vienu posmu, pieteicās nākamajam un tad saslima ar Covid. Izveseļojās, bet uz mācībām vairs nepaspēja.

"Pirms dažām dienām, kad sākās, es pat negribu teikt, kad sākās karš, kad sākās šis plaša mēroga iebrukums, jo karš sākās 2014.gadā, mēs bijām ar mammu pie ārstiem, jo viņai pēc Covid pārslimošanas bija slikti ar sirdi," atklāj Līna.

"Lēmums aizbraukt bija grūts," neslēpj Līna, jo viņa ir gribējusi palikt un cīnīties, bet redzējusi, ka mammai labāk ir doties prom. Līna ir pateicīga latviešiem, kas no Polijas robežas palīdzēja nokļūt Rīgā.

"Te ir kā sapnī. Pirmajās dienās bijām tik ļoti saspringtas, pat uz ātrās palīdzības sirēnām reaģējām. Tās bija tās šausmas, kas iekšā," sajūtas Latvijā raksturo Ņina. "Tikai tagad pēc pāris dienām sākam saprast, ka šeit esam drošībā."

Vēl saruna ar Līnu Meļņiku un viņas mamma par tiem dīvainajiem, bet patiesībā ne jaunajiem smadzeņu skalošanas mehānismiem, ko izmanto Putina Krievija. Līna bilst, ka viņa to var komentēt kā profesionāla psiholoģe, kura 17 gadus strādājusi kā bērnu un psiholoģe, bet to nevar izteikt latviski.

"Šeit ir vairāki psiholoģiski fenomeni. Viens no tiem ir, ka vienmēr vieglāk nogalināt tad, kad tavā priekšā nav kāds konkrēts cilvēks vārdā Vasja vai Katja, kas ir  tāds pats ka es, viņš arī iet uz darbu," norāda Līna. 

Viņa arī skaidro, ka tas nav nekas jauns, to izmantoja jau nacisti Otrajā pasaules karā.

"Pirmais fenomens ir cilvēciskās būtības izdzēšana, tas ir cilvēku pārvērš par lietu, tas ir es nenogalinu Katju vai Vasju, es nogalinu fašisti, es nogalinu “benderovku” un tad tas smadzeņu līmenī ir vieglāk, ir vieglāk šo ideju pieņemt, ir vieglāk pieņemt, ka es neesmu slepkava, es daru darbu – un pareizu darbu!" skaidro Līna

"Ir vēl jēdziens, kas tika novērots fašistiskajā Vācijā un tagad to novēro Krievijā. Tas ir "Overtona logs" - smadzeņu skalošanas tehnoloģija, kad no sākuma piedāvā pilnīgi nepieņemamu ideju un tāsāk pakāpeniski iesakņoties cilvēku prātos kā pieņemama," turpina Līna.

No sākuma par to vienkārši runā, cilvēki vēl to nepieņem, bet vēlāk soli pa solim šo ideju cilvēki sāk pieņemt kā dabisku. "Overtona logu" apraksta, piemēram, attiecībā uz kanibālismu. 

"Un šī propaganda, kura līst, kura vairākus gadus lija no Krievijas kanāliem, kuri "izdzēsa visu cilvēcisko", kuri runāja, ka tur nogalina, ka tur ir fašisti. Un tagad daudzi mani kolēģi no Krievijas, kuri vienmēr skaidri formulēja savu pozīciju, ka viņi ir Ukrainas pusē, viņi neteica, ka, lūk, sadosimies rokās, lai nestu mieru. Viņi skaidri sauca lietas īstajos  vārdos – mēs viņus nogalinām, tas nav pareizi.  Tagad viņi pat riskē diktatoriskā valstī," atzīst Līna.

"Es saprotu, tas ir bīstami, ka viņi pilnīgi atklāti par to raksta "Facebook". Un komentāros kas parādās pie viņu ierakstiem, es mēģināju vairākos dialogos, mēģinu loģiski ar cilvēkiem: "redziet, kā tā var būt, ka jūs mūs bombardējiet, virs mūsu mājām lido raķetes, mūsu bērni sēž pagrabos, bet jūs sauciet mūs par fašistiem. Kur šeit ir loģika?”

Jā, es sapratu, ka tur nav iespējams atrast dzirdīgas ausis."