Montai Kromai nozīmīgas adreses Rīgā. Stāsta Ronalds Briedis

Montas Kromas dzejā lielā nozīme ir pilsētai. Savā dzejā viņa piemin gan Rīgu, kā noteiktu vietu, bet pilsēta ir arī vienkārši vieta, pilsēta viņai ir arī dzīvs organisms, daļa no viņas.

Turpinām interviju ciklu „Pilsētā ar Montu Kromu”, kurā ar dažādiem mūslaiku autoriem risinām šīs savdabīgās dzejnieces radošo mantojumu. Interneta žurnāls „Punctum”, atzīmējot Montas Kromas simtgadi, šobrīd rīko viņai veltītu festivālu – ar tā programmu varat iepazīties žurnāla mājaslapā, bet tūlīt saruna ar dzejnieku Ronaldu Briedi, kurš izvadās pa autorei nozīmīgām Rīgas adresēm.

“Lielākā tiesa dzejoļu ir par Rīgu, viņa arī pati saka, ka viņa bez Rīgas nevar.

Brīdī, kad viņa ir pārcēlusies uz Ventspili, viņai ir doma, ka varētu rakstīt Ventspils grāmatu, bet viņa tur iztur ļoti īsu laiku. Jau 1976. gadā saka, ka nevar bez Rīgas un brauks atpakaļ,” atzīst dzejnieks Ronalds Briedis. “Rīga, arī Maskava viņas dzejā tuvplānā ienāk. Tur viņa studēja, sasmēlās šo brīvo, moderno gaisu, šo jauno estētiku, kas viņas dzejā ienāca 60. gados. Tā kā pilsētas ir vairāk organisms.”

“Es teiktu, ka Montas dzīvē bija neskaitāmi lūzumi, tas 60. gada lūzums ir tikai viens. Līdz ar to var būt tas mīts, ka ir tādas divas Montas – līdz 60. un pēc 60. gada, tas varbūt ir tāds nedaudz vienkāršots skatījums,” iepazīstinot ar dzejniecei Montai Kromai Rīgā nozīmīgām adresēm, stāsta dzejnieks Ronalds Briedis.

Pirmā pietura pie nama Rīgā, Artilērijas ielā 44, kur Monta Kroma dzīvojusi bērnībā un pusaudzes gados.

“Te viņa pavadīja 15-16 gadus, no pirmā dzīves gada līdz laikam, kad viņai 1935. gada ziemā nomira māte. Tad viņu paņēma pie sevis Helēnas Heinrihsones vecmamma Lidija Pārupe,” stāsta Ronalds Briedis.

“Kad Montai bija 18, viņa atkal atnāca uz šo Artilērijas ielas namu atpakaļ un apmetās pie kaimiņienes, kura viņu izmitināja arī tad, kad māte bija slima. Viņu sauca Marta. Tobrīd šis vārds vēl neko neizteica, bet vēlāk Marta Grantovska kļuva par diezgan ievērojamu tulkotāju. Mēs viņas tulkojumā lasām Viktora Igo “Parīzes Dievmātes katedrāli”, Flobēra "Bovarī kundzi" un citus darbus. Man ir lielas aizdomas, ka tieši Marta bija tā, kas Montu literatūrai piesaistīja," turpina Briedis.

Montas Kromas dzeja ir dažāda, tāpēc katrs tajā atradīs kaut ko savu.

“Pirmām kārtām viņa ļoti mainījās savā daiļrades attīstībā ļoti dažādos posmos. Otrkārt, mēs to dzeju varam aplūkot no ļoti dažādiem aspektiem, un katrs tajā arī atrod kaut ko citu. Kādam ir svarīgi šī mīlas līnija, kas ir viņai kaut kādā ziņā arī centrālais iedvesmas avots. Kādam patīk šī modernā, urbānā vide, modernais cilvēks, tie ritmi, par kuriem viņa raksta. Kāds varbūt meklētu dzejā šo zemapziņas nervu, ko viņa aizskar, kad viņas dzeja sāk skanēt vairāk suģestējoša nekā intelektuāla. Kāds, protams, atradīs tur radniecību tajā ziņā, ka

viņa jau faktiski pati savu dzīvi pārvērš par tekstu. Viņa raksta par sevi, saviem iespaidiem, par savu biogrāfiju. To, ko viņa pārdzīvo, to pieraksta un izlaižot cauri šo poētisko prizmu, arī pati top par dzeju,” atzīst Briedis.