“Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” - teātra pētnieku kopdarbs par stilu un virzienu, skolu un parādību mijiedarbību mūsdienās. Kultūras Rondo izvaicājam monogrāfijas redaktori, teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri un teātra un dejas kritiķi Ditu Jonīti.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) apgādā iznācis Teātra, mūzikas un kinomākslas nodaļas četru gadu darbs – kolektīvā monogrāfija “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā”.

Pētnieču Edītes Tišheizeres (projekta vadītāja un redaktore), Ievas Rodiņas, Ditas Jonītes un Laumas Mellēnas-Bartkevičas kopdarbs ir turpinājums vēstures grāmatām “Latvijas teātris. 70. gadi” un “Latvijas teātris. 80. gadi”, “Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija”, kuras iznākušas gan LFMI, gan tā priekšteča, A. Upīša valodas un literatūras institūtā izdevumā. Pētījums tapis VPP Letonica ietvarā, ar dāsnu VKKF atbalstu.

Šajā grāmatā vēsture vairs nav skatīta tikai kā “lielo” teātru attīstības gaita, bet gan stilu un virzienu, skolu un parādību mijiedarbība. Tā kā daudzas parādības varēja attīstīties, tikai pateicoties tam, ka Latvija atguva valstisko neatkarību, bet māksla iekļāvās globālajos procesos, paplašinājās pētījuma robežas, tāpēc tam dots nosaukums “Neatkarības laika teātris”.

Pirmoreiz teātra vēstures kontekstā aprakstīta ne tikai teātra, bet arī operas režija, scenogrāfija, jaunā, kolektīvi tapusī dramaturģija, laikmetīgā deja un, protams, mūsu starptautisku autoritāti ieguvušie mākslinieki.